Viņš norāda, ka Latvijai, jo īpaši lielajām pilsētām, būtu jāizmanto ārvalstu pilsētu, piemēram, Viļņas, Tallinas, pieredze pilsētvides uzturēšanā, to pakalpojumu iepirkšanā publiskajos iepirkumos.

Kāda ir situācija pilsētvides uzturēšanā Latvijā? 

Izaicinājumiem bagāta, tā kā joprojām tiem uzņēmumiem, kuri tajā strādā vai vēlas darboties, pašiem arī jāveido šis – pilsētvides uzturēšanas – tirgus segments. Proti, pilsētvides uzturēšanas segments Latvijā atrodas tapšanas stadijā, tas ir pat savā ziņā ļoti raibs. Ir pašvaldības, kurās pilsētvides uzturēšana ir iekšējais (inhouse) pakalpojums, ko veic pašvaldībai piederoša kapitālsabiedrība, un vienlaikus ir tādas pašvaldības, kurās tiek izsludināti publisko iepirkumu konkursi, lai tajos iepirktu attiecīgos pakalpojumus no privātkompānijām. Tomēr redzams, ka attieksme pret pilsētvides uzturēšanu mainās un vairākas pašvaldības attiecīgo pakalpojumu izvēlējušās iepirkt publisko iepirkumu formā, kaut iepriekš tas bijis uzticēts pašvaldības kapitālsabiedrībai. Vienlaikus situācijā, kad pilsētvides uzturēšanas pakalpojumu tirgus Latvijā vēl tikai veidojas, ir jāatbild uz jautājumu, vai pašlaik tirgū ir atbilstošs pilsētvides uzturēšanas pakalpojumu piedāvājums, bet, lai būtu piedāvājums no privātuzņēmējiem, ir nepieciešams pieprasījums no pašvaldībām. Sava veida apburtais loks, jo privātuzņēmējs nepirks tehniku un nepieņems darbā cilvēkus, ja nav pieprasījuma pēc pakalpojuma. Pašlaik varu sacīt, ka šāds pilsētvides pakalpojumu tirgus Latvijā lēnām attīstās. Diemžēl nereti pašvaldības iepērk nevis visus pilsētvides uzturēšanas pakalpojumus, bet gan tos sadala atsevišķos nelielos iepirkumos konkrētu darbu veikšanai: viens – zāles pļaušanai vienā ielas malā, pavisam cits – zāles pļaušanai tās pašas ielas otrā pusē, trešais – tās pašas ielas slaucīšanai un ceturtais – sniega tīrīšanai ziemā.

Savā ziņā šāda pakalpojumu sadrumstalotība apgrūtina gan pakalpojumu sniedzēju ieinteresētību pakalpojumu sniegšanā, gan arī darbu, vēl jo vairāk nākotnes attīstības perspektīvas, kā arī pašvaldības sekošanu līdzi paveiktajam un tā atbilstībai noslēgtajā līgumā paredzētajam. 

Faktiski pakalpojumu sniedzējs saskaldītā pilsētvides uzturēšanas gadījumā gaida tikai izsaukumu, kad ir jāpaveic konkrētais darbs, bet par iegūto rezultātu atbildīga tik un tā ir pašvaldība, kurai vajag vairāk paveikto darbu un to izpildes kvalitātes kontrolētāju, kuriem jābūt noteiktas jomas pārzinātājiem. Turklāt nereti ziemā ir nācies redzēt situāciju, ka, ielu notīrot no sniega, to uzstumj uz ietves, ar to cīnās jau cita brigāde, jo trūkst savstarpējās koordinācijas – katrs dara savu, bet par rezultātu īsti neviens nevēlas atbildēt. Kā vēl viens būtisks trūkums uzņēmēju spējai sekmīgi darboties ilgtermiņā ir šo pilsētvides uzturēšanas pakalpojumu līgumu īsais termiņš – lielākoties uz vienu sezonu, gadu, kaut arī loģiski un vēl jo vairāk ekonomiski pamatoti būtu, ja tie tiktu slēgti uz piecu gadu termiņu, jo tādējādi pasūtītājs varētu rēķināties, ka pakalpojumu sniedzējam būs jauna tehnika, kuras iegādei ir nepieciešamas prāvas investīcijas, jo uz viena miljona eiro lielu neto apgrozījumu ir nepieciešamas investīcijas tehnikā 0,8 līdz 0,9 milj. eiro līmenī, kā arī attiecīgs darbinieku (vietējās pašvaldības iedzīvotāju) skaits.

Visu rakstu lasiet 6.jūnija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!