Pašlaik spēkā ir norma, kura paredz, ka no 2026. gada 1. janvāra liellopu gaļai, kakao, kafijai, palmu eļļai, gumijai, sojai, koksnei un produktiem, kas no tiem iegūti, būs nepieciešams apliecinājums, ka to ieguve nav saistīta ar atmežošanu un meža degradāciju. Tiesa, ir šaubas par Atmežošanas regulas prasību izpildi, jo ES līmenī neesot veikti visi atbilstošie mājasdarbi, turklāt vairākas valstis, tostarp Latvija, vēlas, lai tās tiktu klasificētas kā  tādas, kurām nav nekādu risku mežu izciršanai, tāpat ir piedāvājums vienkāršot šīs regulas prasības mazajiem saimniekiem. 

To, kāds būs risinājums, rādīs laiks, taču pēc vairāku nozaru aptaujāto uzņēmēju domām ES līmenī ir radīts haoss, kas veido neprognozējamu situāciju tiem, kuri strādā attiecīgajās sfērās.Jāatgādina, ka jau 2023. gada 29. jūnijā spēkā stājās ES Atmežošanas regula, kuras mērķis ir mazināt riskus, ka produkti, kas saistīti ar atmežošanu un mežu degradāciju, tiek realizēti ES tirgū vai eksportēti no tā, tādējādi mazinot ES ietekmi uz atmežošanu un mežu degradāciju visā pasaulē. Sākotnēji bija paredzēts, ka no 2024. gada 30. decembra regula jāsāk ievērot lielajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī tiem, uz kuriem attiecas ES Kokmateriālu regula, bet no 2025. gada 30. jūnija – mazajiem un mikro uzņēmumiem. Tas nozīmēja, ka no 2025. gada 1. jūlija pilnīgi visiem uzņēmumiem būs jāspēj izpildīt regulas prasības attiecībā uz dažādiem produktiem, kas iegūti no koksnes, palmu eļļas, sojas, liellopu gaļas, kakao, kafijas, kaučuka (piemēram, riepas, mēbeles, šokolāde, kartons, papīrs).

Cer uz kompromisu

“Vairums ES dalībvalstu ir paudušas savu neapmierinātību ar Eiropas Komisijas piedāvāto jauno risinājumu —Atmežošanas regulas spēkā stāšanos neatlikt, bet vienkāršot vairākas procedūras,” skaidro  zemkopības ministrs Armands Krauze. Viņš uzsver, ka Eiropas Komisijas piedāvājums ir ar diviem būtiskiem mīnusiem. “EK nevēlas ieviest bezriska valstu kategoriju, kurās mežu platības pieaugušas, kā tas ir noticis Latvijā un vēl daudzās ES dalībvalstīs, tādējādi šo valstu attiecīgajā jomā strādājošajiem nepiemērojot izvirzītās prasības — birokrātisko slogu,” skaidroja A. Krauze. 

Viņaprāt, pašreizējā situācijā ir jāseko līdzi ziņām no Briseles. “Visticamāk, Atmežošanas regulas spēkā stāšanās termiņš vēlreiz, kā tas notika pērn rudenī, vairs netiks pārcelts, bet būs mazākas prasības, nekā sākotnēji iecerēts, taču ne tik nozīmīgs samazinājums, kādu prasīja Latvija,” uz lūgumu prognozēt situācijas iespējamo risinājumu atbild A. Krauze. Viņš norāda, ka Atmežošanas regulas kontekstā atmežošanas risku nav ne tikai Latvijai, Austrijai un Skandināvijas valstīm, bet arī Itālijai, kurā tiek īstenotas apmežošanas programmas. “Mazajiem mežsaimniekiem, piena un gaļas lopu audzētājiem būs jāpierāda, ka viņu apsaimniekotajās zemes paltībās nav notikusi atmežošana. Ceru, ka varēsim iesniegt attiecīgu saimniecību sarakstu un būs kompromisa risinājums,” uz jautājumu par to, kuras sfēras tieši Latvijā varētu tikt pakaļautas visbūtiskākajai ietekmei, atbild A. Krauze. Viņš cer, ka valsts varēs iesniegt ziņojumu un pašiem saimniekiem nekas nebūs jādara. “Uzņēmumiem, kuri importēs attiecīgos produktus Eiropas Savienībā, būs jāpierāda, ka tie nav iegūti no teritorijām, kurās notikusi atmežošana, jo, piemēram, Dienvidamerikā kopējā mežu platība sarūk,” tā A. Krauze.

Eiropas bardaks

“Tas, kā strādā Eiropas Savienības institūcijas saistībā ar Atmežošanas regulu un tās iespējamām prasībām, ir nepieņemami, jo rada haosu, neskaidrību,” kopējo situāciju vērtē  Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. Viņš norāda, ka tieši mežsaimniecības kontekstā jau sākotnēji bija daudz neskaidrību un Eiropas struktūru nepadarīto mājasadarbu, piemēram, kā testēt attiecīgo datubāzi, kurā jāievada atbildes uz daudziem jautājumiem. A. Muižnieks vērš uzmanību, ka Eiropas struktūras, šķiet, ir sapratušas — datubāze nebūs spējīga attiecīgi funkcionēt, ja tajā miljoni lūkos ievietot attiecīgās ziņas. “Jautājumu ir daudz, piemēram, kāpēc ir nepieciešama informācija par koku sugām un piedevām to latīniskie nosaukumi,” uz lūgumu minēt nevajadzīgas informācijas pieprasījumu atbild A. Muižnieks. 

Viņš atzīst, ka līdz brīdim, kad regulai jāstājas spēkā, ir atlicis ļoti maz laika, bet neskaidrību mazāk nepaliek. “Ir redzētas dažādu Eiropas struktūru ierēdņu vēstules, bet nav gala lēmuma attiecībā uz regulas un jo īpaši to prasību likteni. Kaut arī dažādās Eiropas līmeņa darba grupās tiek runāts par prasību atvieglošanu, taču nav skaidrs, kas un kā tiks vienkāršots,” secina A. Muižnieks. Viņš skaidro, ka Eiropas struktūras saprot augsto riska pakāpi, kad attiecīgā datubāze vienkārši nespēs normāli strādāt brīdī, kad tajā tiks vadīti miljoniem datu. “Ir jau arī ziņas, kuras izskan neformālās sarunās par to, ka vairāki lieli tirgus spēlētāji ir veikuši attiecīgus mājasdarbus un nevēlas, lai regula tiek atcelta vai tās ieviešana atlikta. Jaunās prasības tiem varētu radīt jaunas konkurētspējas priekšrocības attiecībā pret tiem, kuri nebūs  sagatavojušies Atmežošanas regulas ieviešanai,” tā uz jautājumu, kuri varētu būt ieguvēji no šī ES normatīva ieviešanas, atbild A. Muižnieks. Viņš norāda, ka Latvija attiecībā uz mežsaimniecības datu apriti ir labi sagatavojusies, arī saistībā ar attiecīgo koordināšu ievadīšanu tiem, kuri laiž koksni tirgū. 

Jautājumi ir, bet nav atbilžu

“Varbūt Atmežošanas regulas prasības ir kā atbilde uz to, lai Mercosur valstis nevarētu ES tik viegli ievest savu produkciju, bet nav skaidrs, kāpēc tādām valstīm kā Latvija, kur mežu platības pieaug, būtu nepieciešams iesniegt kādas atskaites,” analizē kooperatīvās sabiedrības Latvijas Liellops, kura apvieno gaļas liellopu audzētājus, valdes loceklis Reinis Balodis. Viņš gan norāda, ka prasības par atmežošanu, šķiet, attieksies tikai no 2021. gada, kaut arī līdumu līšana — atmežošana jau faktiski ir notikusi daudz agrāk, tāpēc arī Mercosur valstu produktu ieplūšanai ES Atmežošanas regulas prasības var nebūt barjera. “Ir neziņa, un neviens nav izskaidrojis, kas notiek ar tām zemēm, kas ir krūmāji, kas būtībā ir ar krūmiem aizaugusi lauksaimniecībā kādu laiku neizmantota zeme, jo to var interpretēt gan kā meža zemi, gan kā lauksaimniecības zemi, ja novāc apaugumu,” nesaprot R. Balodis. Viņaprāt, nebūtu loģiski, ja pie ikviena darījuma būtu jāiesniedz vieni un tie paši apliecinājumi (dokumenti), kas pierāda atmežošanas neesamību. “Vai loģiskāk nebūtu, ja vienreiz attiecīgā saimniecība tiek pārbaudīta, tad to uzskatīt par atbilstošu un tikai pie kādām būtiskām izmaiņam veiktu atkārtotu kontroli, nevis ikviena liellopa darījumā vienu un to pašu visu laiku rakstīt sistēmā?” retoriski jautā R. Balodis.

Rezultāts nedomāšanai ar galvu

“Latvijas valdība vārdos ir pieteikusi cīņu ar birokrātiju, un arī Eiropas Savienība ir solījusies mazināt birokrātisko slogu, taču, kā liecina Atmežošanas regulas epopeja, tad darbi rāda pretējo,” secina  Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņaprāt, vēl vairāk Eiropas struktūras tieši Atmežošanas regulas kontekstā ir radījušas pamatīgu jucekli un galvenais - neprognozējamību. 

“Latvija ir maza valsts, bet ar Eiropas mērogiem ievērojamu meža resursu. Interesanti, vai šāda situācija, kad 35 dienas pirms attiecīgā normatīvā akta spēkā stāšanās nav skaidrs, ne kas būs, ne kādas tad īsti prasības būs, kam un kā tās būs jāspēj izpildīt, ir labas pārvaldības piemērs, kādu vajadzētu ieviest visās ES dalībvalstīs? Vai varbūt šī Eiropas struktūru radītā situācija ir aizsegs, lai attiecīgi kādi vairāk zinošie, tuvāk stāvošie spēlētāji iegūtu lielāku tirgus kontroli? Varbūt Eiropas struktūrās strādā cilvēki, kuri neredz vai apzināti nevēlas redzēt visu valstu kopainu?” ar pretjautājumiem uz jautājumu, kāpēc šāda situācija ir izveidojusies, atbild R. Feldmanis. Viņaprāt, politikas veidotājiem, plānotājiem, protams, ir jāuzņemas atbildība un jācenšas labot situācija. “Lai gan prasītos stingrāka valsts un visu ministriju nostāja, jo primārās ir valsts (šeit strādājošo un dzīvojošo) intereses un pēc tam tikai regulu tieša asimilācija. Tas, kas ir labi, piemēram, Itālijai ne vienmēr ir labs, adekvāts risinājums Latvijai, pat otrādi. Mums ir jāsargā savas intereses, jo to mūsu vietā citi nedarīs – viņiem ir savas ekonomiskās ieceres,” skaidro R. Feldmanis.

Viņš uzsver, ka Latvijas daba ir agresīva – tur, kur neapstrādā lauku, tur aug krūmi un koki, veidojas mežs, tā nav Itālija vai Spānija – Eiropā teritoriāli lielas valstis, kuras cīnās ar saldūdens trūkumu, ar tuksnešainu vidi. “Vai tiešām visu, ko kāds iesaka no Briseles, uzskatām par labāko iespējamo un ar savām galvām nedomājam? Atmežošanas regulas prasības ir attiecināmas tikai uz tām valstīm, kurās pēdējos 10 gados ir notikusi atmežošana, nevis uz tām, kurās tāds risks neeksistē! Kas šajā pozīcijā nav skaidrs? Ja kādam politiskajam spēkam vai kādas ministrijas vadītājiem un darbiniekiem nav skaidrs, tad ir jābalsta sava pozīcija uz mums, mežiniekiem, lauksaimniekiem, kas ikdienā dzīvo no zemes dotajiem augļiem, bet nepieņemiet Latvijas pozīciju, kas ir pretrunā gan ar mūsu reālo situāciju, gan vēl vairāk palielina birokrātisko slogu, prasa vairāk laika  šo formulāru aizpildīšanai un mazina konkurētspēju,” tā R. Feldmanis. Viņu arī interesē, kas notiks situācijā, ja kāds zemnieks būs kļūdījies ar kādu ģeogrāfisko koordinātu ievadīšanu sistēmā un tā pēkšņi rādīs, ka lopiņi ganījušies mežā. “Vai šādā situācijā konkrētajam zemniekam tiks piemērots kāds sods, piemēram, atņemtas subsīdijas, aizliegts pārdot savu lopu vai kā citādi?” tā R. Feldmanis.