„Jebkura jauna nodokļa piemērošana atsaucas uz produkta gala cenu. Jo augstāki iepakojuma savākšanas rādītāji, jo dārgāk izmaksā to savākšana un pārtikas ražotāju izmaksas proporcionāli pieaug,” situāciju skaidro Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure Viņa uzsver, ka iepakojuma savākšanas rādītājus nedrīkst noteikt augstākus, kā to paredz ES tiesību akti. „Tiem ir jābūt vienādiem vai zemākiem nekā pārējās Baltijas valstīs. Ieviešot dabai draudzīgas tehnoloģijas, ir jāsaglabā Latvijas ražotāju konkurētspēja Baltijas un ES valstu vidū,” tā I. Šure. 

Līdz šim maksā valsts

„Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem ir ļoti būtiski —20 reizes – pieaudzis plastmasas iepakojuma patēriņš, taču daļa no tā ir ļoti grūti – sarežģīti – pārstrādājama, bet daļa vispār nav pārstrādājama, tāpēc Eiropas Savienība ar regulu ieviesa maksājumu (nodokli) dalībvalstīm — 0,8 eiro/kg par nepārstrādātu plastmasu, tādējādi motivējot dalībvalstis meklēt risinājumus, kā samazināt nepārstrādājamas plastmasas izmantošanu,” skaidro  Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere. 

Viņa norāda, ka kopš 2021. gada no valsts budžeta naudas par nepārstrādājamu plastmasas iepakojumu tika aprēķināts katru gadu 20 - 22 milj. eiro. „Tā kā Latvijas valstij tika piešķirta 6 milj. eiro liela šī maksājuma atlaide, tad reālais maksājums bija 14 līdz 16 milj. eiro gadā. Jautājums - vai visiem nodokļu maksātājiem būtu jāmaksā to vietā, kuri piesārņo? 2023. gada novembrī 2024. gada budžeta projektu pavadošajā nodokļu likumu izmaiņu paketē bija arī grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā, kuri paredzēja, ka  attiecīgo nodokli maksā uzņēmēji, kuri izmanto plastmasas iepakojumu, kas netiek pārstrādāts, bet šī nodokļa maksātāja funkciju izpilda ražotāju atbildības sistēmas — SIA Latvijas Zaļais punkts, SIA Zaļā josta u.c.,” stāsta R. Vesere.  Viņa uzsver, ka diskusijas notikušas vairāk nekā trīs gadu garumā ar LDDK, LTRK, LPUF un citām uzņēmēju organizācijām par plastmasas iepakojumu, tā apsaimniekošanu (izmantošanu) pēc tajā iesaiņotā produkta patēriņa.  

Jautājums par 50%

„Ik gadu Latvijā tiek radīts nedaudz vairāk nekā 48 000 t plastmasas, no tās pārstrādāti tiek 42%, un vēl neliels apjoms tiek izmantots reģenerācijā, kā rezultātā apmēram 50% visas plastmasas iepakojuma nonāk atkritumu poligonos,” uz jautājumu, cik liels Latvijā ir pārstrādājamās un nepārstrādājamās plastmasas apjoms, atbild R. Vesere. Viņa gan norāda, ja jaunā sistēma, kura sāks darbu 1. jūlijā, sniegs ļoti precīzas atbildes par pārstrādājamās un nepārstrādājamās plastmasas apmēriem. „Kopš 2018. gada Latvijā plastmasas iepakojuma patēriņš pieaudzis par 14%. Tas ir ļoti daudz,” uz jautājumu par pēdējo gadu dinamiku atbild R. Vesere. Šie dati liekot izdarīt secinājumu, ka neviens īsti neuztraucas par plastmasas iepakojumu, tā likteni pēc iztukšošanas - vai tas tiks pārstrādāts un kļūs par jaunu izejvielu aprites ekonomikā, vai arī nonāks atkritumu poligonos. „Jaunā kārtība, kad nevis valsts no nodokļu maksātāju naudas, bet gan ikviens ražotājs, kurš izmanto plastmasas iepakojumu, ir atbildīgs par to, kādu iepakojumu izmanto, un maksā dabas resursu nodokli, motivēs ražotājus mainīties,” uzskata R. Vesere. 

Ministrijas rīcībā šobrīd gan nav informācijas, cik daudz ražotāju pēdējo gadu laikā ir pārgājuši no nepārstrādājamas uz pārstrādājamas plastmasas iepakojuma izmantošanu savas produkcijas iesaiņošanai. „Ir būtiski ne tikai tas, vai plastmasas iepakojumus tikai skaitās, ka ir pārstrādājams, vai arī tas pēc tam tiek pārstrādāts, tāpēc arī ir paredzēts dabas resursu nodoklis 0,8 eiro/kg par pārstrādājamās plastmasas iepakojumu, kurš nebūs pārstrādāts,” skaidro R. Vesere.  Lai arī pastāvot  unikālas situācijas, kad  pats plastmasas iepakojums ir pārstrādājams, bet tam ir laka, krāsa, kas ietekmē pārstrādājamību, R. Vesere norāda, ka šāds jautājums  no ražotājiem līdz šim neesot  uzdots. „Protams,  ir pārstrādājama plastmasas pudele, bet var būt jautājums par to, no kāda materiāla ir etiķete vai korķītis, taču pārstrādes rūpnīcā tos spēj pārstrādāt vai arī atdalīt no pārstrādājamās PET pudeles,” norāda R. Vesere.

Sāks darbu bez noteikumiem

Lai arī šo jauninājumu iedzīvināšanai būtu nepieciešamas izmaiņas piemērošanas noteikumos, tomēr tādu vismaz 1. jūlijā vēl nebūs. „Ir izstrādāti grozījumi divos Ministru kabineta noteikumos — par atbrīvojuma piemērošanu no dabas resursu nodokļa samaksas par iepakojumu un par to, pēc kādiem kritērijiem  tiek noteikts, vai attiecīgais plastmasas iepakojums ir vai nav pārstrādājams, paredzot noteikt pārstrādes metodes,” skaidro R. Vesere. Viņa norāda, ka ir paredzēts noteikumos pielikums ar konkrētiem materiāliem, kuru izmantotājiem (uzņēmumiem) nekādas problēmas neradīsies, jo nebūs nepieciešami vēl kādi papildu dokumenti. 

„Pietiks ar to, ka iepakojuma izmantotāji (ražotāji), noslēdzot līgumu ar plastmasas iepakojuma ražotāju – piegādātāju, no tā saņem apliecinājumu par to, no kāda materiāla (plastmasas) tas izgatavots, kā arī uz iepakojuma norāda vismaz vienu tā pārstrādes rūpnīcu Eiropā,” uz jautājumu, kāds apliecinājums nepieciešams  no plastmasas iepakojuma ražotājiem, lai pašmāju ražotāji varētu  mierīgi strādāt, atbild R. Vesere. Viņa norāda, ka vēl ir citi risinājumi – proti, dokuments no akreditētas laboratorijas (Latvijā tāda ir SIA Nordic Plast) par  iepakojuma materiālu sastāvu, un tad tālāk var vērsties ar to pārstrādes rūpnīcā, iegūstot atzinumu , ka plastmasas iepakojums ir pārstrādājams. „Likuma normu piemērošanas noteikumi tiks pieņemti vēlāk nekā 1. jūlijā, jo ir saņemti kārtējie iebildumi no pārtikas ražotājiem, kuri prasa, lai šajos noteikumos tiktu noteikta maksa, ko nosaka ražotāju atbildības sistēmas turētāji, taču šāda deleģējuma likumā nav, un līdz ar to šo noteikumu kontekstā tas nav iespējams,” uzsver R. Vesere. 

Valsts nevar stāvēt malā

„Plastmasa iepakojumā ir nr.1, un vismaz pagaidām cita materiāla nav. Zivju konservu sfērā vislielāko plastmasas patēriņu rada palešu ietīšana, lai tās, transportējot konservu kastes, paliktu savā vietā, nevis konservu kārbas caurspīdīgais vāciņš, taču tik un tā dabas resursu nodokļa izmaiņas no 1. jūlija skar ikvienu uzņēmumu,” situāciju analizē zivju konservu ražošanas AS Brīvais vilnis valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris. Viņš atzīst, ka pašlaik nekādas straujas kustības neveiks. „Atbilstoši iepriekš plānotajam ražotnē no 1. jūlija   notiks tehniskā apkope, kas dos laiku paraudzīties, kas un kā notiks, un attiecīgi arī saprast, kādus lēmumus pieņemt,” uz jautājumu, kāda būs  AS Brīvais vilnis rīcība, atbild A. Babris. 

Viņš savu nogaidīšanas taktiku pamato ar iepriekš pieredzēto, ka sākotnēji ir viens, bet pēc brīža, saprotot, ka tas īsti nestrādā, tiek veiktas izmaiņas vai korekcijas. „Tehnoloģiskās iekārtas ir pakārtotas konkrētajam iepakojumam, tā piegādātājus arī nebūt nav tik viegli nomainīt, kā varbūt kāds, kādā kabinetā sēžot, iedomājies, tajā pašā laikā ikviena prasība, kura šķiet sīkums, kaut arī uz vienu vienību izmaksas palielina par centiem, bet dienas beigās tie jau ir tūkstoši, bet gadā desmiti, simti tūkstošu, kas vai nu jāiekļauj gala produkta cenā vai jāsamazina peļņa — attīstības iespējas nākotnē,” uz jautājumu par  to, vai ir (būs) nepieciešama  izmantojamās plastmasas nomaiņa, atbild A. Babris. 

I. Šure atgādina, ka jaunu iepakojumu drīkst izmantot pārtikas apritē tikai tad, ja tas ir drošs un to apliecina attiecīgi sertifikāti. „Jau  šobrīd Latvijas ražotāji ievieš arvien dabai draudzīgākus iepakojumus. Vienlaikus jāatzīmē, ka dabai draudzīgāku iepakojumu veidi gandrīz vienmēr ir dārgāki un to ieviešana saistīta ar rūpnīcu līniju pielāgošanu un pat jaunām apjomīgām investīcijām,” uz jautājumu, vai ir iespējama pāreja uz citiem  iepakojuma veidiem un vai šāda  pāreja uz citiem iepakojumu veidiem neradīs riskus pārtikas drošības apritei, atbild I. Šure. Viņa atzīst, ka iepakojumu tehnoloģiju nomaiņas izmaksas ir ļoti augstas un lielākoties tās sedz paši ražotāji. „Pastāv iespēja saņemt ES līdzfinansējumu, ja uzņēmums atbilst kritērijiem, kas ir izvirzīti līdzfinansējuma saņemšanai,” uz jautājumu, vai paredzēti kādi atbalsta mehānismi ražotājiem, atbild I. Šure. Viņa norāda, ka jau tagad lielākie iepakojuma ražotāji cenšas laist tirgū iepakojumu, kas nesatur minētos papildu elementus. 

„Tirgus pielāgojas pieprasījumam. Attiecīgi iepakojuma ražotāji nav ieinteresēti  piedāvāt grūti pārstrādājamu iepakojumu, jo pēc tā mazinās pieprasījums un tas ir konkurētnespējīgs, it sevišķi ES vienotajā tirgū, kur tiek noteikti ļoti augsti vides standarti un papildus vēl jāmaksā DRN gan par nesavākto iepakojumu, gan arī par nepārstrādājamu iepakojumu,” tā I. Šure.A. Babra ieskatā valsts pārvaldei, kuru algo nodokļu maksātāji, ir nevis jādzīvo pašai par sevi, bet gan kopā ar ražotājiem jāmeklē risinājumi, kuru iedzīvināšana nerada kaitējumu konkurētspējai. „Tas ir nonsenss, ka man kā ražotājam ir nevis jākoncentrējas uz produkcijas ražošanu,  efektivitāti, jāstrādā pie jaunu produktu izstrādes, bet  teju jāalgo speciāls cilvēks, kurš nemitīgi monitorē, kādus vēl  jaunus nosacījumus, prasības izdomās un pieprasīs valsts, vēl jo vairāk, ja attiecīgu piemērošanas noteikumu nav, bet prasības jāpilda, kaut arī šādā situācijā būtu loģiski jauno prasību izpildi atlikt,” tā A. Babris.

Saeimas reakcija ar niansēm

Interesanti, ka Saeima 20.jūnijā galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Dabas resursu nodokļa likumā,  kuri stāsies spēkā 2024.gada 1.oktobrī. Tie  paredz, ka šis nodoklis 0.8 eiro/kg maksājams par plastmasas iepakojumu, kura materiāla īpašības neļauj to pārstrādāt, bet kas tika reģenerēts.