Jāatgādina, ka vasaras beigās zelta tirgū bija vērojama pilnvērtīga uguņošana, kur šī metāla vērtība pirmo reizi vēsturē pārlēca pāri apaļajai 2 tūkst. ASV dolāru atzīmei par Trojas unci un sāka tuvoties pat 2,1 tūkst. ASV dolāriem par unci. Kopš tā brīža dzeltenā dārgmetālā vērtība gan ir sarukusi par 10% līdz 1865 ASV dolāriem par unci.

* zelta cena ASV preču biržā, ASV dolāri par Trojas unci

Zelta pesimisti

Par zelta cenas nākotni šobrīd – līdzīgi kā tas ir ar lielu daļu daudzām citām lietām – spriedumi ir visai dažādi. Manāms, ka skaļāki kļuvuši viedokļi, kas uzver to, ka vakcīnai pret Covid-19 vīrusu komplektā nāks krietni lielāka interese par dažādiem citiem aktīviem, kas savukārt grūtāku laikus sola tam pašam zeltam un arī ASV dolāram. Pamatdoma ir aptuveni šāda – līdz ar sabiedrību vakcinēšanu un tam sekojošu vīrusa sarežģījumu mazināšanos pasaules ekonomika atkal varēs uzelpot. Šāda situācija attiecīgi nozīmēs, ka lielāka daļa cilvēku būs gatavi pabāzt ārā savu degunu no drošā patvēruma – ieguldījumiem zeltā un etalona obligācijās (pašas drošākās obligācijas, kas pamatā ir ASV un Vācijas parāds). Proti, tad nauda no šiem aktīviem, meklējot lielāku ienesīgumu, noplūdīs, kas var rezultēties ar ne pārāk saulainu to cenas dinamiku.

Piemēram, “Macquarie Bank” “Financial Times” pauž prognozi, ka zelta cena, ņemot vērā nākamā gada uzlabojumus pasaules ekonomikā, visticamāk, pie sava rekorda neatgriezīsies. Rezultātā tiek izteikts paredzējums, ka zelta cena 2021. gadā atslīdēs atpakaļ līdz 1550 ASV dolāru atzīmei par unci.

“Vakcīna samazinās risku, un tādējādi zelts kā viens no apdrošināšanās instrumentiem pret risku ir mazāk pievilcīgs,” vēl piebilst “World Platinum Investment Council” vadība.

Pēdējā laikā sudraba un pallādija cena pat palielinājusies, kas arī liecina, ka daļa spekulantu jau gatavi ar šiem metāliem lēkt  pozitīvajā ekonomikas atgūšanās scenārija vilcienā. Rūpnieciskais pieprasījums ir atbildīgs par vairāk nekā pusi no globālā sudraba patēriņa. Sudrabs labi vada elektrību, un tādējādi to intensīvi patērē, piemēram, pusvadītāju ražotāji, kas savukārt atkarīgi no Ķīnas pieprasījuma. Tāpat sudrabu plaši izmanto saules paneļu un dažādu citu iekārtu ražošanā. 

Kas būs ar inflāciju

Karā ziņā, neskatoties uz šādu minēto cenas atkāpšanos, zelta vērtības gandrīz nepārtraukts pieaugums vērojams jau aptuveni divus gadus. Kopumā gan nebūt nav izslēgts arī tas, ka zelts pirms sava nākamā cenas pieauguma viļņa šobrīd vien ievelk elpu. Dārgmetālu vērtību pēdējos gados balstījuši vairāki faktori, kur viena no nesošajām kolonnām bijis notiekošais procentlikmju frontē. Šī metāla turēšana nenodrošina regulārus procentu ienākumus. Šajā pašā laikā centrālās bankas pēdējos gados devušas visai pārliecinošus signālus par to, ka kāds procentu likmju kāpums, ja tas vispār notiks, būs ļoti lēzens. Tas šim metālam ieguldījumu ziņā ļauj vieglāk konkurēt ar visiem tiem vērtspapīriem, kas ieguldītājiem sola procentu ienākumus. Ja, piemēram, obligāciju ienesīgums solās būt ļoti zems vispār negatīvs, tad daži var sākt sev uzdot jautājumu – kādēļ man uz visu neskaidrību fona labāk nepirkt to pašu zeltu. Šā gada pandēmija, visticamāk, nozīmējusi, ka procentu likmes vēl ilgi saglabāsies ļoti, ļoti zemas. 

Arī vispārējā neziņa, ja nenotiks brīnumi, vēl kādu laiku saglabāsies liela, kas cilvēku interesi par tādu tradicionālo vērtību kā zelts droši vien uzturēs lielu. Zelta cenas pieauguma aizstāvji uzmanību vēl vērš uz to, ka kādā brīdī var atdzīvoties inflācija. Vēsturiski zelts ticis uzskatīts par tādu aktīvu, kas spēj investorus apdrošināt pret cenu nestabilitāti. Proti, tradicionālās naudas vērtību mēdz apēst inflācija un visai daudz. Piemēram, par 100 ASV dolāriem šobrīd var nopirkt daudz mazāk nekā pirms 100 gadiem. Savukārt preču un pakalpojumu grozs, ko dažādos brīžos var dabūt pārdodot, piemēram, to pašu unci zelta, mainās mazāk, parasti izceļ šī dārgmetāla ieguldījumu aizstāvji.

Nu jau vairākus gadus Rietumu pasaule sadzīvo ar ļoti zemu inflāciju un tās gaidām. Tomēr pilnībā šādu bagātību sadedzinošu scenāriju izslēgt nevar. Manāmi viedokļi, ka kādā brīdī un, iespējams, pat drīzāk pasaulē tā atgriezīs un to būs stimulējuši milzīgie valdību un centrālo banku pandēmijas ekonomikas stimulu pasākumi. Kā būs patiesībā, protams, grūti teikt. Arī pēc iepriekšējās globālās finanšu krīzes populāri bija prognozēt, ka centrālo banku likviditātes drukāšana novedīs pie tradicionālās naudas vērtības krituma un pat hiperinflācijas. Attiecīgi to, ka ļoti agresīvai centrālās bankas bilances audzēšanai nav šādas sekas, droši vien varēja uzskatīt par zaļo gaismu ne tikai šādu darbību turpināšanai, bet pat to ielikšanai nākamajā pakāpē. DB jau pirms pandēmijas rakstīja, ka iespējams, arī nākotnē visas sūces centrālās bankas mēģinās aizpildīt ar vēl lielākiem drukāšanas darbiem. Pamata pieņēmums ir, ka bez šādām darbībām realitāte daudziem būtu daudz sāpīgāka. No otras puses – tas nozīmējis gigantiskas intervences finanšu tirgū un arvien augošo šo iestāžu varenību.

Lai nu kā, piemēram, investīciju banku smagsvara Goldman Sachs ekonomisti izteikušies, ka inflācijas risks esot augstākais kopš 1970-tajiem gadiem [tad, piemēram, ASV inflācijas pieaugums sasniedza divciparu skaitli]. Šādu risku nosakot milzīgie valdību tēriņi gan ASV un Eiropā, gan Ķīnā. Tāpat Goldman vēl arī sagaida, ka ASV Federālo rezervju sistēma rekordzemas ASV dolāru procentu likmes spēkā uzturēs līdz 2025 gadam. Goldman tādējādi lēš, ka zelta cena jau tuvākajos mēnešos sasniegs 2,3 tūkst. ASV dolāru atzīmi par unci. “Zelta tirgi droši vien nonāks augstāk, jo līdz ar ekonomiku atgūšanos augs arī bažas par reflācijas politiku [fiskālā un monetārā politika, kas vērsta uz cenu pieauguma un ekonomikas izaugsmes stimulēšanu], un investori mēģinās iegādāties pēdējās cerības valūtu [zeltu]” FT klāsta Goldman izejvielu izpētes nodaļas vadītājs Džefs Kurijs.

Arī ASV Citigroup analītiķi prognozē to, ka zelta cenai nākamgad tomēr izdosies sasniegt jaunas virsotnes. Šī iestāde izceļ centrālo banku īstenoto monetāro politiku, kuras viens no rezultātiem būšot tas, ka citu aktīvu (pamatā parāda) procentu likmes joprojām saglabājas zemas (un tādējādi zeltam ar šiem aktīviem ir vieglāk konkurēt).Protams, arī zelta tirgū ik pa laikam vērojamas pārmērības. Galu galā kopš šā gada sākuma līdz augusta pirmajai pusei zelta cena populārākajās preču biržās bija pieaugusi gandrīz par 500 ASV dolāriem jeb 30%. Savukārt kopš 2018. gada septembra šī dārgmetāla vērtība līdz minētajam brīdim bija palielinājusies par 66%. Līdz ar to – zināma tvaika nolaišana šajā tirgū ir saprotama un, iespējams, pat vajadzīga, lai neveidoties kāds jau vēl pamatīgāks burbulis. Jo zelta cena būs augstāka, jo nervozāki var būt tā pircēji. Pastāv arī viedoklis, ka zelta iegāde drīzāk ir uzskatāma par apdrošināšanos pret sliktiem valdību lēmumiem, kur nesamērīga inflācija ir vien šo slikto lēmumu rezultāts.