Valsts parāda mazināšanā izdevumu samazināšana ir efektīvāka par nodokļu celšanu, jo nodokļu pieaugums var būtiski sabremzēt ekonomisko aktivitāti, piektdien Latvijas Bankas rīkotajā diskusijā sacīja Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Tkačevs.

Savukārt, ja nodokļu paaugstināšana tomēr ir nepieciešama, pēc viņa teiktā, relatīvi efektīvāki ir netiešie nodokļi, piemēram, akcīzes nodoklis vai pievienotās vērtības nodoklis.

Tkačevs atgādināja, ka 2029. gadā beigsies vairāki pagaidu nosacījumi un atkāpes, kas joprojām ļauj Latvijā uzturēt stimulējošu fiskālo politiku. Tas nozīmē, ka nākamajos gados būs nepieciešami pasākumi budžeta deficīta mazināšanai un valdības parāda kontrolei.
Tkačevs sacīja, ka vēsturiski valdības parāds ir samazināts trijos veidos - veicot fiskālo konsolidāciju, panākot straujāku ekonomikas izaugsmi, vai arī augstas inflācijas apstākļos.

Ekonomists skaidroja, ka inflācijas kontrole atrodas Eiropas Centrālās bankas (ECB) kompetencē, tāpēc šī instrumenta izmantošana nav iespējama. Turklāt Latvijas Bankas pētījums rāda, ka inflācijas ietekme uz parāda dinamiku un budžeta bilanci ir īslaicīga. Tā var uz brīdi uzlabot budžeta bilanci un palielināt nominālo iekšzemes kopproduktu (IKP), taču valdības bieži kompensē dzīves sadārdzināšanos ar algu un pabalstu pieaugumu. Tāpēc paļauties uz inflāciju kā ilgtermiņa risinājumu nav pamatoti.

Arī straujāka izaugsme pati par sevi negarantē parāda samazināšanos, jo augstāku ieņēmumu apstākļos bieži pieaug politiskais spiediens palielināt izdevumus, atzina ekonomists.

Tādējādi fiskālā konsolidācija, lai cik nepievilcīgā tā šķistu, tomēr ir praktiski neizbēgama parāda stabilizēšanas sastāvdaļa, secināja Tkačevs. Taču tās ietekme nav automātiska, un tā ir atkarīga no dažādiem faktoriem. Latvijas Bankas pētījumā secināts, ka konsolidācija ir efektīvāka ekonomikas izaugsmes laikā, savukārt recesijā tā var pastiprināt lejupslīdi un nesamazināt parāda attiecību pret IKP tik lielā mērā, kā cerēts.

Patlaban Latvijas valsts parāds ir 48,3% no IKP, un tas ir būtiski pieaudzis divu krīžu laikā - finanšu krīzes un Covid-19 pandēmijas laikā. Tkačevs atzina, ka parāda pieaugums krīžu laikā ir saprotams, taču negatīvāk tendence ir tā, ka parāds pēc krīzēm nesamazinās, vai arī samazinās nepietiekami.

Tkačevs vērsa uzmanību, ka procentu maksājumi par valsts parādu Latvijā pēdējos gados ir strauji pieauguši, un 2024. gadā tie sasniedza aptuveni 443 miljonus eiro. To var salīdzināt ar budžeta izdevumu posteņiem - 2023. gadā kultūrai tika tērēti 364 miljoni eiro, augstākajai izglītībai - 429 miljoni eiro, bet ambulatorajiem veselības aprūpes pakalpojumiem - 480 miljoni eiro.

Latvijas Bankas ekonomists atzina, ka parāds pats par sevi nav nedz labs, nedz slikts. Pastāv situācijas, kad valdības aizņemšanās ir ekonomiski pamatota, piemēram, ekonomikas atbalsts lejupslīdes un krīžu laikā, vai arī ir jāfinansē augstas atdeves vienreizējie valdības investīciju projekti. Ja valdība uzlabo infrastruktūru, paaugstina energoefektivitāti vai stiprina drošību, uzņēmumiem kļūst izdevīgāk investēt, jo samazinās izmaksas un palielinās prognozējamība.

Latvijas Bankas pētījums rāda, ka septiņu gadu laikā katrs eiro, kas ieguldīts valsts pamatkapitālā, piesaista aptuveni divus eiro privāto investīciju. Turklāt Tkačevs uzsvēra, ka investīciju piesaistes efekts ir spēcīgāks valstīs ar zemāku korupcijas līmeni, augstāku pārvaldības efektivitāti un spēcīgāku tiesiskumu. Ietekme ir īpaši izteikta infrastruktūras un cilvēkkapitāla jomās.

Tkačevs norādīja, ka prognozes liecina, ka Latvijas valdības parāds tuvākajos gados turpinās pieaugt, un tas nozīmē, ka pašreizējā fiskālā politika nav vērsta uz parāda stabilizēšanu.

Vienlaikus Tkačevs uzsvēra, ka parāda trajektorija ir ļoti jutīga pret procentu likmju un ekonomikas izaugsmes pieņēmumiem. Ja procentu likmju un izaugsmes starpība ir par vienu procentpunktu nelabvēlīgāka, parāda attiecība pret IKP ilgākā termiņā var pieaugt būtiski straujāk.

"Tas nozīmē, ka fiskālajai politikai jābūt noturīgai arī mazāk labvēlīgos scenārijos, un balstīties tikai uz optimistisku izaugsmes prognozi būtu riskanti," sacīja Tkačevs.

Viņš rezumēja, ka Latvijas valdības parāds šobrīd nav ļoti augsts, tomēr tas ir pietiekami pieaudzis, lai procentu maksājumi kļūtu jūtami budžetā, parāda dinamika būtu jutīga pret nelabvēlīgiem scenārijiem un fiskālā telpa nākotnes krīzēm ierobežotāka.

Parāda stabilizēšanai ekonomista ieskatā būs nepieciešama deficīta mazināšana, un instrumentu izvēlei būs izšķiroša nozīme.

Tkačevs uzsvēra, ka ekonomiski gudrāk ir rīkoties savlaicīgi - jo vēlāk sākas korekcija, jo lielāka iespēja, ka tā būs jāveic nelabvēlīgā brīdī - recesijā, kad konsolidācija ir mazāk efektīva un vairāk kaitē izaugsmei.