Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Meža nozare pēc pieciem gadiem — iespējas, izaicinājumi, resursu pieejamība, konkurētspēja. Meža nozare ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem eksporta ienākumu ģeneratoriem, nozīmīga darba devēja, jo īpaši lauku reģionos, un nodokļu maksātāja valsts budžetā, kā arī vienlaikus nozīmīga pakalpojumu pircēja no citiem sektoriem, tāpēc tās nākotnei ir būtiska ietekme ne tikai uz kādu atsevišķu apdzīvotu vietu, bet gan visu Latviju kopumā.

Izaicinājumu kokteilis

Pašlaik meža nozarei ir jāpiedzīvo vairāku līmeņu – globālā un arī pašmāju – izaicinājumu savdabīgs maisījums. “Globālā līmenī ir pieaugusi nedrošība un nenoteiktība, ko radījuši kari un ģeopolitika, kas atstāj ietekmi gan uz noieta tirgiem, gan arī ražotājvalstīm un ietekmē ticību tuvākai perspektīvai,” skaidro AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. Viņš atzīst, ka minēto faktoru ietekmē tiek mainīti investīciju plāni, ir sektori, kuriem samazinās noieta tirgi, tādēļ uzņēmumiem klājas grūtāk. “Pašlaik ir, par ko domāt, jo katram uzņēmumam ir savi stūrakmeņi, uz ko var balstīties, lai iegūtu drošību gan investīciju, gan ražotnes darba nodrošināšanai,” tā U. Biķis. Viņš atzīst, ka Latvijas Finieris savā ziņā pašreizējos apstākļos ir mazliet vairāk pasargāts nekā varbūt citi ražotāji, taču tas ir ārējo apstākļu— lielo ģeopolitisko izmaiņu un pārmaiņu ES tirgū saistībā ar produktu pieejamību no agresorvalstīm - sakritības dēļ “Tieši tāpēc, raugoties no tirgus situācijas, uzņēmums šo laiku pārdzīvo vieglāk, un vienlaikus tā dod iespēju gan turpināt, gan arī uzsākt lielas investīciju programmas, kas pat pie mazākām krīzes situācijām — tirgus, Covid-19 pandēmijas, enerģētikas - bija atliktas, tādējādi strauji veidojot savu nākotnes attīstības potenciālu,” skaidro U. Biķis. 

Vienlaikus, lai kokrūpnieki varētu ražot produkciju, ir nepieciešami koksnes resursi. Latvijas lielākās mežsaimniecības AS Latvijas valsts meži valdes priekšsēdētājs Pēters Putniņš atzīst, ka mežsaimnieki savā ziņā ir atkarīgi no pārstrādātājiem. “Koksnes realizācija ir sasaistīta ar ilgtspējīgi izaudzētas koksnes ieguves apjomiem, bet tas ir līdz brīdim, kamēr pārstrāde spēj nodrošināt saražotās produkcijas realizāciju ārvalstu tirgos,” kopējo situāciju raksturo P. Putniņš. Viņš atzīst, ka nākotnes kontekstā būtisks jautājums ir par to, cik daudz drīkstēs audzēt mežu un ievākt izaudzēto ražu. “Mežsaimniecība balstās uz noslēgtu daudzu desmitgažu ciklu, sākot ar mežu stādīšanu, kopšanu un beidzot ar izaugušā meža nociršanu, un, ja pārmērīgu zemes apsaimniekošanas ierobežojumu dēļ būsim spiesti sašaurināt savu ražošanas daļu, tad tas atsauksies arī uz mūsu klientiem — kokrūpniekiem -, un kopumā sašaurināsies nozares produkcijas apjoms, kas būs nopietns trieciens tautsaimniecībai,” tā P. Putniņš. 

LVM kā koksnes resursu audzētājs un piegādātājs ir ļoti atkarīgs no ārējās konjunktūras, ko rāda arī pēdējo gadu koksnes cenu svārstību amplitūda. “LVM vienmēr ir nodrošinājuši stabilu koksnes plūsmu neatkarīgi no tās tirgus cenas, kamēr privāto mežu īpašnieki vienmēr rēķina ekonomisko ieguvumu — cērt mežu, kad ir augstas cenas, un to minimizē, kad cenas ir zemas,” skaidro P. Putniņš. Viņš norāda, ka LVM kontekstā ir jāraugās uz diviem aspektiem: pirmais - kāda ir koksnes realizācija un tās cena un līdz ar to cik daudz LVM spēj samaksāt dividendēs valsts budžetā; otrais, ka LVM pie dzīvības uztur arī lielu daļu pārstrādes jaudu. “Vēlētos, lai, lemjot par nākamajam periodam pieejamo ciršanas apjomu, tas tāmes projekts, kas pašlaik atrodas apspriešanā, tiktu apstiprināts, kas radītu stabilitāti visiem,” skaidro P. Putniņš. “Jautājums ir ļoti sarežģīts, jo ilgtermiņā būtiskākais faktors ir resursu pieejamība,” situāciju par mežsaimniecības riskiem, to ietekmi uz kokapstrādi un sekojošo kumulatīvo efektu uz eksporta ienākumiem, darba vietām reģionos, samaksāto nodokļu apjomu atbild Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis. 

Atšķirīgi virzieni torpedē nākotnes attīstību 

ES konkurētspējas ministru padomē tika skatīts Mario Dragi ziņojums, kurā ir minēts: kamēr Eiropas Savienībā visas politikas nebūs notēmētas vienā virzienā, tikmēr nebūs paredzamības un sekas tam būs negatīvas. “Attiecībā uz dabas resursiem diemžēl ES dažādas politikas nav salāgotas, un tā ir ne tikai kāda atsevišķa ES komisāra, bet gan visas Eiropas Komisijas atbildība visas regulas un direktīvas salikt vienā virzienā, jo citādi nav iespējama ne tikai izvirzīto mērķu sasniegšana, bet arī ekonomiskā attīstība” skaidro J. Miezainis. Vienlaikus viņš arī norāda, ka bez ES politikām vēl ir arī Latvijas faktors. “Latvijā pašlaik tiek radīts Nacionālais klimata un enerģētikas plāns, un tajā esošajiem pasākumiem ir nepieciešams veikt sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējumu, jo īpaši zemes izmantošanas sektoram,” uzsver J. Miezainis. Viņš norāda, ka nākotnes kapitāls ir mežsaimniecība un kokapstrāde, jo īpaši pārstrāde augstas pievienotās vērtības produktos. “Ja gribam sasniegt emisiju mērķi, kā arī to, kas paredzēts Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā, tad ir nepieciešams nodrošināt atbilstošu resursu pieejamību, un par to notiek diskusija valdības partneru vidū,” stāsta J. Miezainis. Viņš pauda cerību, ka diskusijas ir pavirzījušās pozitīvākā virzienā nekā iepriekš, jo konsenss jau ir: nedrīkstam pazaudēt šo nozari. “Tā ir mūsu valsts priekšrocība, jo citās valstīs nav tādu iespēju kā Latvijā, kur mežu platība aizņem vairāk nekā pusi no teritorijas, kur ir auglīgas lauksaimniecības zemes un stabils klimats,” tā J. Miezainis.

Saprātīgas pieejas formula

Vienlaikus ir jautājums, kā rīkoties situācijā, kad valsts budžetā ir vajadzīgs papildu finansējums drošībai, naudas trūkst arī veselības aprūpei, izglītībai, bet pastāv riski par vairāku nozaru, tostarp meža nozares, sašaurināšanos, kas savukārt nozīmēs mazāk eksporta ienākumu, mazāk darbavietu un mazākus nodokļu maksājumus. Redzu tikai divus iespējamos risinājumus — samazināt valsts budžeta izdevumus vai arī palielināt deficītu (aizņemties naudu ikdienas tēriņiem vairāk), jo nozaru, kuras varētu kompensēt meža nozares ekonomiskā pienesuma sašaurināšanos, nav. “Varbūt palūkojamies, kā rīkojas kaimiņi — izpildītas visas dabas aizsardzības prasības, taču nav uzstādījuma šajās dabas aizsardzības platībās neko nedarīt. Pavisam nesen bija Deutsche Welle raidījums par Portugāli, kur dabas aizsargājamā teritorijā, kurā aug korķa koki, vienu reizi deviņos gados ir atļauts iegūt šo korķa koka mizu. Tātad dabas aizsargājamā teritorijā atļauta saimnieciskā darbība ar laika intervāla ierobežojumu,” stāsta J. Miezainis. Viņš norāda, ka Latvijā ir mežsaimniecība un ļoti nelielos apmēros arī plantāciju meži. 

“LVM situācijā mežu aprites ātrums ir 70 —100 gadi, tiek pieliktas nozīmīgas pūles, lai meži atjaunotos, lai netiktu negatīvi ietekmēti biotopi,” stāsta J. Miezainis. Viņš atgādina, ka šovasar Latvijā applūda daudzas apdzīvotas vietas, problēmas cēlonis bija meklējams meliorācijā. “Izrādās, ka upe, kura tek cauri dabas aizsargājamai teritorijai (liegumam), tajā ir sastapusi šķērsli, ko nedrīkst aiztikt, bet tā rezultātā cieši visi, tostarp arī tajā esošie biotopi, jo apkaime kļūst purvaināka ar visām no tā izrietošajām sekām gan dabai, gan arī tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem,” tā J. Miezainis. Viņš uzsver, ka šādi piemēri tikai skaidri apliecina, cik ļoti ir nepieciešama saprātīga attieksme pret dabu. “Ja nemainīsim savu pieeju, tad pārmitrajās, pārpurvotajās augsnēs mežsaimniecība jau vairs nav iespējama, jo koki vienkārši neaug vai arī to augšana vienkārši apstājas, tāpat šajās vietās nevar iekļūt ar smago tehniku, un tās visbiežāk tiek vienkārši pamestas,” skaidro P. Putniņš. Viņš steidz piemetināt, ka dabas vērtības ļoti bieži tiek atrastas tieši LVM regulāri koptajās mežu platībās, jo daudzi retie augi mīl sauli, tiem ir nepieciešams attiecīgs augsnes hidroloģiskais režīms, tie neaug degradētajās teritorijās. 

“Ja vadās pēc šādas loģikas, tad arvien vairāk LVM apsaimniekojamo mežu no saimnieciskās darbības tiek izņemti un paliek tā dēvētās nelikvīdās teritorijas, kurās nav iespējama saimnieciskā darbība, kuras arī neinteresē dabas draugus,” brīdina P. Putniņš. Viņaprāt, Latvijas valstij kādā brīdī būs jāizdara izvēle, jo, sašaurinot saimnieciski izmantojamās mežu platības, nevarēs pretendēt uz kādu daļu ienākumu, ko gūst ne vien no uzņēmuma saimnieciskās darbības, bet arī visas kokapstrādes nozares. Tas nozīmē, ka vienlaikus nevarēs pretendēt uz lielākiem ienākumiem un lielāku no saimnieciskās aprites izņemto hektāru apjomu. “Pa abiem ceļiem vienlaicīgi iet nebūs iespējams,” secināja P. Putniņš. J. Miezainis steidz piemetināt, ka, lai saglabātu dabas daudzveidību, teritorijas ir jākopj, nevis jāatstāj mammas dabas pārziņā, izņemot Nature 2000 platības. “Dabas vērtības saimnieciskajos mežos jau veidojas tieši tāpēc, ka tajos notiek kopšana,” uzsver J. Miezainis. “LVM kopumā iegulda ļoti lielus līdzekļus vides aizsardzībā, tostarp izveidojot tā dēvētās buferzonas, bet to var paveikt tikai tad, ja uzņēmums strādā ar peļņu,” tā P. Putniņš.

Var pazaudēt pat teju vai pusi

2024. gada augustā spēkā stājās dabas atjaunošanas regula, kuras prasību izpilde ir saistīta ar kārtējo saimnieciski izmantojamo zemju pārcelšanos uz neizmantojamo kategoriju. “Pašlaik ir pārāk daudz neskaidrību, tāpēc šobrīd nav iespējams sniegt korektu atbildi,” uz jautājumu, cik daudz saimnieciski izmantojamo mežu pēc šīs regulas prasību ieviešanas Latvijā tiks izņemtas no LVM apsaimniekojamajām platībām, atbild P. Putniņš. Viņš norāda, ka nozare ir veikusi dažāda veida aprēķinus, balstoties uz dažādiem scenārijiem, un tie nebūt nav iepriecinoši, jo, ieskaitot dabas skaitīšanas rezultātus no saimnieciskās darbības, sliktākajā situācijā var pazaudēt pat teju pusi no visām saimnieciski izmantojamajām zemēm. “Varat iedomāties, kāda ietekme būs uz koksnes pārstrādi, nodarbinātību, piemēram, Vidzemē, kur ar mežsaimniecību saistīti ir 30% reālajā ekonomikā nodarbināto?” jautā P. Putniņš. Viņaprāt, šīs aplēses un sliktākais scenārijs tikai apliecina, ka lēmumi, kas būs jāpieņem, ir ļoti nopietna izšķiršanās ar ilgtermiņa ietekmi uz valsts ekonomiku. “Vienmēr var emocionāli izstāstīt divus galējos scenārijus. 

Droši vien, ka Greenpeace vai līdzīgās vides organizācijās ir tādi cilvēki, kuri uz Latvijas zemi var skatīties kā uz vides teritoriju, kur cilvēki nedzīvo. Tas ir ļoti vienkārši, ja Latvijas teritorijas lielumā būs viens liels dabas parks. Tas ir viens grāvis. Otrs grāvis būtu raudzīties kā uz puķu laukiem Holandē, kur ikkatrs kvadrātcentimetrs ir apstādīts — ir maksimizēta ražošana, un zeme ir kā krāsains deķis,” tā U. Biķis. Viņš vērš uzmanību, ka ne jau velti Eiropa ir centusies izdiskutēt un nonākt pie kaut kādām proporcijām, kuras tad arī iedzīvināt. “Tas nav nacionāla, bet gan ES līmeņa jautājums — 10% (stingrā aizsardzībā, un nekādas saimnieciskās darbības) +20% (ap pilsētām un cilvēku veidotajām rekreācijas zonām, kur ir ierobežojumi, bet nav aizliegta saimnieciskā darbība) un +70% (atļauta saimnieciskā darbība ar prioritāti produktivitāte) sadalījums,” skaidro U. Biķis. 

Viņš uzsver, ka ir vajadzīgas visāda veida teritorijas, bet ir uzstādījums, ka daba ir jāmāk saglabāt arī tajos pašos 10% un nav pat būtiski, vai tas ir Natura 2000 vai upes aizsargjosla, vai kādai puķei (augam) vai putnam par godu izveidota aizsargājama teritorija. “Ir jābūt kaut kādai robežai; jo aizsardzības teritoriju nevar būt vairāk, un šajās teritorijās mēģinām salāgot augstvērtīgākās lietas, sugu daudzveidību, citādi zaudējam auglīgu zemi, kas ir pamats, lai uz tās iegūtu atjaunojamos resursus, vēl jo vairāk, ja pasaule iet uz neatjaunojamo resursu neizmantošanu, tāpēc auglīgas zemes izmantošana ir eksistenciālas dabas jautājums cilvēces izdzīvošanai, vēl jo vairāk, ja tādās valstīs kā Spānija vai Portugāle šādas zemes būs ļoti maz vai pat nebūs vispār, un viņi pat varbūt gaidīs no Latvijas attiecīgi izaudzētos resursus,” skaidro U. Biķis. Viņaprāt, minētais tikai prasa racionāli atbildīgu pieeju. “Valsts pusē ir jābūt mugurkaulam, kas spēj emocijas pārvērst par reālu ietvaru,” tā U. Biķis. Viņš norāda, ka kokrūpnieki kopā ar mežsaimniekiem spēja nodefinēt, ka līdz 2050. gadam var paaugstināt saimnieciski izmantojamo mežu produktivitāti par 25%. “Tas ļauj izņemt kādu procentu mežu un novirzīt dabas aizsardzībai, arī rekreācijas zonas ap pilsētām, taču ir jābalansē, jo, ja kaut ko ierobežojam, tad jābūt platībām, kurās notiek darbības liberalizācija, kurās var būt orientācija uz ekonomisko ieguvumu – ātrāku apriti -, jo pašlaik Latvijā produktīva mežsaimniecība ir tikai nedaudz vairāk kā 1% platību, jo ir tikai 76 000 ha zemes ar meža plantācijas statusu,” skaidro U. Biķis.

Kompromisu meklējumu labirinti

“Kompromisu atradīsim,” pārliecināts ir J. Miezainis. Viņaprāt, vienas ir prasības, kuras nosaka dabas aizsardzības teritoriju vajadzības, citas — emisiju apjomus, un, ja vienas prasības tiks noliktas augstāk par citām, tad pastāv risks, ka neizpildīsim nevienu no tām. “Ja jāaizsargā ikviens potenciālais biotops un pretī ir īpašnieks, kurš attiecīgajā īpašumā ir investējis savu naudu un laiku, jo ieguldījumi mežā savu atdevi rada pēc vairākiem gadu desmitiem, un tādējādi apliecina ilgtspēju, tad šo ieguldījumu atdevi varēs izmantot nākamās paaudzes,” skaidro J. Miezainis. Viņaprāt, saimnieciskās teritorijās audzējam kokus, iegūstam produktu — izejmateriālu, kam pievienojam vērtību, gūstam attiecīgu labumu, savukārt citās teritorijās, kurām ir īpašs statuss, aizsargājam. “Zemkopības ministra uzstādījums, ka nevienam nevar tikt noteikti saimnieciskas darbības ierobežojumi bez taisnīgas kompensācijas, ir spēkā, un, ja kaut ko gribam saglabāt, nelietot, tad par to lai visa sabiedrība maksā,” tā J. Miezainis. 

Viņš atzina, ka pastāv vairākas iespējas — īpašumu, kurā ir atklātas vērtības, atpērk, to apmaina pret līdzvērtīgu, kuram nav saimnieciskas darbības ierobežojumu (liegumu), vai arī īpašnieks saņem kompensāciju par to, ka neko attiecīgajā teritorijā nedara un saglabā tajā esošās dabas vērtības. “Satversmes 105. pantā ir noteiks, ka privātīpašnieku var apgrūtināt sabiedrības vajadzību interesēs par taisnīgu atlīdzību,” tā J. Miezainis. P. Putniņš norāda, ka pašlaik ierobežojumu kontekstā ir salīdzinoši vāja juridiskā reglamentācija, kas rada jucekli. Piemēram, arī LVM pārziņā ir teritorijas, kuras no vienas puses nav juridiski apgrūtinātas, bet, tiklīdz tajās sāks kaut ko darīt, tā nekavējoties atskanēs pārmetumi par kādu (piemēram, biotopu) aizskārumu. “Būtu tikai apsveicami, ka atbilstoši valsts likumdošanai teritorijām tiktu noteikts konkrēts statuss — aizsargājama teritorija vai brīva no ierobežojumiem — ar likuma spēku un visi iesaistītie zinās, vai konkrētā teritorija ir pilnībā neaizskarama, vai tā ir teritorija, kurā var strādāt, izpildot konkrētus nosacījumus, vai tajā var veikt saimniecisko darbību pilnā apmērā un tajā nav liegumu un ierobežojumu,” iesaka P.Putniņš.

Viņaprāt, tajā brīdī, kad tiek piemērots likuma spēks, ir arī jāveic sociāli ekonomiskais novērtējums, kurā tiek samērota sociālā ietekme ar ekonomiskajām iespējām un sekām, ko rada viena vai otra pozīcija, un vienlaikus būs skaidrs, kā drīkst rīkoties. “LVM šādas neskaidrās teritorijas (ar produktīvām audzēm) ir desmitos tūkstošos hektāru platībā, un to izmantošana ir iesaldēta,” uz jautājumu, vai šādas platības, par kurām īsti nav skaidrības, ir uzņēmuma pārziņā, atbild P. Putniņš. Viņš atgādina, ka vesels faktoru kopums ir paātrinājis meža augšanas ātrumu Latvijā. Pēdējos 50- 60 gados zinātnieku paveiktā milzīgā darba rezultātā ir gūti ievērojami panākumi meža selekcijā un zināšanās par meža kopšanu, tāpēc ciršanai nepieciešamo apmēru koki sasniedz ievērojami ātrāk, nekā to paredz noteiktais ciršanas vecums. Paradoksāli, bet Latvijā koku augšanas ātrumu palielina arī klimata pārmaiņas. Faktiski tādējādi, piemēram, egli var cirst 50 gadus pēc tās iestādīšanas vai pat vēl ātrāk, un nav jāgaida vēl 30 vai 40 gadi, lai šajā laikā tā ciestu no kaitēkļu uzbrukuma un no augstvērtīgas koksnes ar augstu pievienoto vērtību produktu ražošanai nepieciešamās vērtīgās lietkoksnes pārvērstos par zemas pievienotās vērtības koksnes produktu izejvielu vai pat tikai enerģētisko koksni. 

P.Putniņa ieskatā šī situācija būtu jāizmanto, arī lai valsts budžetā LVM varētu ieskaitīt dividendes palielinātā apmērā. “Ir jāatbrīvojas no pinekļiem, proti, kopš padomju laikiem ir saglabājies arhaisks regulējums, kurš prezumē, ka jebkurš meža īpašnieks ir noziedznieks un viņš neko nedrīkst darīt, viss jāsaskaņo un jāregulē, kaut arī Skandināvijā ir cita pieeja – meža īpašnieks ir sava īpašuma saglabātājs, kurš kopj, pieskata savu mežu un cērt tad, kad ir visizdevīgākais brīdis,” secina P. Putniņš. Viņaprāt, Latvijā ir jāveic attiecīgs pavērsiens, kas var dot pozitīvus rezultātus, tostarp, piemēram, saistībā ar brīvprātīgi uzņemtām saistībām dabas aizsardzības sfērā.

Skaidra izpratne

“Arī man bieži vien cilvēki jautā, vai patiešām to dažu procentu Latvijas teritorijas, tostarp mežu, izņemšana no saimnieciskās aprites rada tik lielu risku visai kokrūpniecībai un visiem citiem izmantotājiem,” skaidro U. Biķis. Vienlaikus būtiskākais jautājums kokrūpniekiem ir par koksnes resursu pieejamību tuvākajā perspektīvā. “Ik gadus galvenā izmantošanā tiek iesaistīti 45 000 ha, kas ir aptuveni 0,6% no visas Latvijas teritorijas, taču, ja raugās uz nākamajiem 10 gadiem, tad tie ir jau 6%, un, ja varbūt kādam šķiet, ka mežsaimniecībai atņemt 3% mežu nevar radīt nekādas būtiskas ietekmes, tad jāsaprot, ka tas nozīmē nozarei pieejamo koksnes resursu apjomu samazināt uz pusi,” tā U. Biķis. Viņaprāt, neizskaidrojot, par kurām teritorijām ģeogrāfiskajā telpā ir runa un kas tajās aug, cik vecas (nav jaunaudzes) ir attiecīgās mežaudzes, daudziem cilvēkiem var būt grūti saprast, par ko tad īsti ir runa. “Tas nozīmē, ka jāspēj izskaidrot, par kādām mežaudzēm ir runa, kā tas atspoguļojas laikā un kādas var būt attiecīgā lēmuma sekas, ietekme būtībā uz ikvienu mežu īpašnieku, turklāt tik nozīmīgu lēmumu apspriešanā un vēl vairāk konkrētu lēmumu pieņemšanā nedrīkst nepajautāt pašam cilvēkam, kuru iespējamais lēmums skars (ietekmēs),” uzsver U. Biķis.ES līmenī dalībvalstīm nav vienota redzējuma, jo ir principiālas atšķirības (ko nosaka klimatiskie apstākļi) starp valstīm Eiropas dienvidos un ziemeļos. 

U. Biķis norāda, ka skatījums uz zemes apsaimniekošanu (mežu audzēšanu) Eiropas dienvidu zemēs būs atšķirīgs no Viduseiropas un vēl jo vairāk no ziemeļvalstīm, tostarp Baltijas zemēm, kurās mežsaimniecība un kokapstrāde ir ļoti nozīmīga sfēra. “Fosilo naftas produktu patēriņu nespēsim samazināt, ja mežsaimniecību neprioritizēsim, jo mūsu pienākums ir audzēt koksni, no kuras iegūt šķiedru, kuru piedāvāt visai pasaulei, jo īpaši tām zemēm, kur šādas iespējas nav,” uz mežsaimniecības nozīmi un tās iespējamām priekšrocībām norāda U. Biķis. Viņam piekrīt arī J. Miezainis, uzsverot, ka tieši jaunajos apstākļos — fosilo resursu aizvietošanā ar atjaunojamajiem — mežsaimniecība un lauksaimniecība ir ekonomiskā priekšrocība un tās nozīme tikai pieaugs. “Visticamāk, šim resursam ne tikai pieaugs pieprasījums, bet arīdzan to cenas, kas nozīmēs arī lielāku ekonomisko ieguvumu apmēru, ko var iegūt Latvija,” tā J. Miezainis. U. Biķis atgādina, ka savulaik ES bija uzdevums rēķināt bioekonomiku, izstrādāt bioresursu mobilizācijas plānu, bet pašlaik par to ir aizmirsts. “Jāspēj uz šo jautājumu paraudzīties no helikoptera augstuma, redzot visu kopainu, un pieņemt arī attiecīgus lēmumus, vēl jo vairāk - koks ir tāda pati nafta, jo no koksnes var saražot visas tās pašas preces ko no naftas, tikai jāstrādā pie attiecīgajām tehnoloģijām un jāattīsta attiecīgā ražošana,” tā U. Biķis.