Viens ražotājs liek akcentu uz cementa daudzumu, cits – uz transportēšanas attālumiem, vēl cits – uz izejvielu izcelsmi. Rezultātā pasūtītāji nevar objektīvi salīdzināt piedāvājumus, un ražotājiem nav vienota atskaites punkta, pēc kura spriest, kas tiešām ir solis zaļākā virzienā un kas ir vienkārši tā sauktā “zaļmazgāšana”.

Tikmēr mūsu kaimiņvalstīs – Zviedrijā, Norvēģijā un Somijā – videi draudzīgāku būvmateriālu pielietojums ir sasniedzis ievērojami lielāku nozīmi un apjomu nekā Latvijā. Šajās valstīs jau vairāk nekā piecus gadus ir izstrādāti dokumenti, uz kā pamata ir iespējams noteikt betona CO₂ nospiedumu. Līdz ar to tirgus vide ir daudz skaidrāka: ja tu ražo betonu, tev ir precīzi zināms, kā tiek mērīts tā CO₂ nospiedums, un pasūtītājs zina, ko no tevis sagaidīt. Daudzi mūsu būvmateriālu un būvkonstrukciju ražotāji uz šiem tirgiem eksportē un ir spiesti pielāgoties. Viņi ražo divus produktu virzienus – vienu vietējam tirgum, otru eksportam, kur tiek prasīti betoni ar būtiski mazāku vides nospiedumu. Taču Latvijā interese par šādiem risinājumiem ir zema, jo vienkārši līdz šim nebija sistēmas, kas ļautu tos ieviest.

Kad pārmaiņas nenāk no “augšas”

Manuprāt, gaidīt, kad valsts sakārtos ilgtspējas regulējumu būvniecībā, nozīmētu vēl ilgi stāvēt uz vietas. Nozarei pašai ir jāuzņemas atbildība un jārīkojas. Mēs esam tādā posmā, kad Latvijas būvniecība vairs nevar atļauties stagnēt – pārmaiņas nenotiks, ja tās neuzsāksim paši. Tieši tāpēc Latvijas Betona savienība izstrādāja Betona CO₂ nospieduma klasifikācijas vadlīnijas – dokumentu, kas ievieš skaidru un pārbaudāmu sistēmu, kā novērtēt betona ietekmi uz vidi. Tas ir pirmais šāda veida ietvars Baltijā, kas ļauj objektīvi un pārskatāmi salīdzināt betona CO₂ nospiedumu.Izstrādājot dokumentu, kā vienu no mērķiem izvirzījām palīdzēt ražotājiem koncentrēties uz ilgtspējīgu produktu attīstību un vienlaikus dot arī valsts sektoram konkrētu instrumentu, kas ļauj publiskajos projektos izvēlēties risinājumus ar mazāku klimata nospiedumu. 

Sagatavotajā ziņojumā mēs aprēķinājām, cik daudz CO₂ emisiju rodas, ražojot 20 visbiežāk izmantotos transportbetona veidus Latvijā. Šie dati ļāva noteikt nozares vidējo emisiju līmeni un izveidot vienotu metodoloģiju, kas aptver visus galvenos ražošanas posmus – no izejvielu ieguves un cementa ražošanas līdz betona ražošanai.Aprēķini veikti pēc vides produktu deklarāciju (EPD) principiem, kas nodrošina datu salīdzināmību un ticamību. Rezultātā ir skaidri noteikts references līmenis, pret kuru iespējams objektīvi salīdzināt dažādu betona sastāvu ietekmi uz vidi. Ieviestā sistēma dod iespēju vietējiem ražotājiem strādāt pēc tiem pašiem principiem, kas jau darbojas Eiropas tirgos. Ar šo sistēmu mēs beidzot paceļam latiņu paši sev – gan kvalitātē, gan atbildībā. Tas nozīmē, ka uzlabosies veselīga konkurence vietējo ražotāju vidū, paplašināsies eksporta iespējas un stiprināsies Latvijas būvniecības nozares reputācija kā partnerim, kas strādā atbilstoši Eiropas līmeņa standartiem.

Ceļā uz sistemātisku pielietojumu valsts projektos

Valsts ir viens no lielākajiem betona patērētājiem Latvijā. Ceļi, tilti, ēkas – tie ir milzīgi apjomi, kur katrs solis zaļākā virzienā nozīmē reālu emisiju samazinājumu. Tieši tāpēc šis ir būtisks pagrieziena punkts, lai palīdzētu Latvijai virzīties uz Eiropas Zaļā kursa mērķiem būvniecības jomā ne tikai runās, bet arī praksē.Jau labu laiku Latvijas galvenais uzsvars ir bijis ēku energoefektivitātes prasību celšana. Taču otra lielākā ar būvniecības emisijām saistītā sfēra – būvmateriāli – pagaidām ir palikusi bez būtiskiem uzlabojumiem valstiskā līmenī. Tieši šeit līdz šim trūka instrumenta, kas ļautu novērtēt, kurš risinājums patiešām ir videi draudzīgāks un kā to izmērīt vienotos kritērijos.

Ar Betona CO₂ nospieduma klasifikācijas vadlīnijām mēs beidzot iedodam vajadzīgo rīku, kas ļauj pasūtītājiem un projektētājiem objektīvi salīdzināt piedāvājumus un pieņemt videi draudzīgākus lēmumus, balstoties uz pārbaudāmiem datiem. Un cerams, ka beidzot būsim iekustinājuši pārmaiņu mehānismu pareizajā virzienā.Lai gan vadlīniju izmantošana sākotnēji būs brīvprātīga, manā skatījumā, loģiski un stratēģiski nozīmīgi būtu noteikt to kā obligātu prasību publiskajos iepirkumos. Valsts kā lielākais būvniecības pasūtītājs un klimata mērķu īstenotājs var ieviest šo instrumentu kā pastāvīgu praksi, tādējādi palielinot vietējo ražotāju motivāciju attīstīt ilgtspējīgākus produktus. 

Šāds risinājums ne tikai stiprinātu sadarbību starp nozari un valsti un būtiski samazinātu Latvijā lietotā betona vides nospiedumu, bet arī radītu reālu ekonomisko atdevi. Proti, katrs zaļāks infrastruktūras projekts nozīmē lielāku vietējo pievienoto vērtību. Citiem vārdiem – vairāk darba, ienākumu un nodokļu paliek Latvijā, nevis aizplūst ārvalstu piegādātājiem vai starpniekiem. Ja priekšroka tiek dota vietējiem materiāliem, ražotājiem, speciālistiem un tehnoloģijām, ieguvums ir taustāms – tiek radītas darba vietas, attīstās rūpniecība un pieaug nodokļu ieņēmumi. Galu galā tas nozīmē arī valsts kapitāla pieaugumu un stiprāku ekonomiku, kas balstīta uz gudru būvniecību.

Inovācijas rodas no spiediena

Daudzi jautā, vai nozarei vispār ir pietiekami tehnoloģiju, lai šīs vadlīnijas īstenotu praksē un pievērstos ilgtspējīgākai būvniecībai. Protams! Latvijā šobrīd nav ne tehnoloģisku, ne ekonomisku šķēršļu, lai īsā laikā samazinātu betona klimata nospiedumu pat līdz 30 %. Mūsu ražotāji jau tagad eksportē produktus, kas atbilst daudz stingrākām prasībām, nekā šobrīd tiek piemērotas Latvijā. Problēma līdz šim nebija tehnoloģijās, bet motivācijā – vietējā tirgū vienkārši nebija skaidras klasifikācijas sistēmas un līdz ar to arī pieprasījuma pēc videi draudzīgākiem risinājumiem.

Kad šī klasifikācija kļūs par ierastu praksi, pasūtītāji sāks pieprasīt betonu ar zemāku CO₂ nospiedumu, un tas savukārt liks ražotājiem vēl aktīvāk attīstīt jaunus materiālus un tehnoloģijas. Inovācijas rodas no skaidra pieprasījuma un atbildīgas rīcības. Un tieši šāds pieprasījums veido nozares izaugsmi – soli pa solim virzot to uz augstākiem standartiem un ilgtspējīgāku praksi.