Tajā pašā laikā ēku būvniecība saglabājās salīdzinoši vāja, un vairākos segmentos bija vērojama stagnācija. Šobrīd inženierbūves veido aptuveni pusi no visa būvniecības apjoma, un šo tendenci lielā mērā nosaka publiskā sektora investīcijas.

Valsts šobrīd ir lielākais pasūtītājs

Lieli infrastruktūras projekti, piemēram, ceļi, tilti, enerģētikas objekti, kā arī saules un vēja parki, tiek finansēti no valsts budžeta un Eiropas Savienības fondiem. Tas nozīmē, ka būvniecības nozare kļūst arvien atkarīgāka no publiskā finansējuma cikliem. Valsts šobrīd ir lielākais pasūtītājs, un tas nosaka arī to, kur virzās uzņēmumu kapacitāte un resursi. Savukārt privātajā būvniecībā aktivitāti būtiski ietekmē finanšu tirgus situācija. Salīdzinoši augstās procentu likmes tieši ietekmē attīstītāju iespējas sākt jaunus projektus gan dzīvojamo ēku, gan komerciālajā segmentā. Ja aizņemšanās izmaksas ir augstas, daudzi projekti tiek atlikti vai netiek sākti vispār. Tas arī lielā mērā izskaidro ēku būvniecības stagnāciju. Rezultātā veidojas nelīdzsvarota situācija, vienā pusē ir intensīva aktivitāte infrastruktūras projektos, bet otrā - piesardzīga nogaidīšana privātajā sektorā.

Būvniecības uzņēmumi ne vienmēr var vienkārši un ātri pārprofilēties 

Šādas pārmaiņas ietekmē arī pašus būvniecības uzņēmumus. Tie, kas līdz šim strādājuši galvenokārt ar privātajiem attīstītājiem, ne vienmēr var ātri un vienkārši pārprofilēties uz infrastruktūras projektiem. Inženierbūvniecībai nepieciešama cita tehnika, atšķirīgas kompetences, pieredze un specifiski speciālisti. Tāpēc praksē arvien biežāk redzam, ka uzņēmumi apvienojas kopīgos piedāvājumos publiskajos iepirkumos, lai varētu apvienot resursus un kvalificēties lielākiem projektiem. Tā ir loģiska tirgus reakcija uz pieprasījuma pārdali, taču vienlaikus tas nozīmē arī augstāku konkurenci un sarežģītāku projektu īstenošanu.

Ilgtermiņā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru 

Vienlaikus šī situācija rada arī zināmus riskus nozares stabilitātei. Ja būvniecības apjoms lielā mērā balstās publiskajās investīcijās, nozare kļūst jutīga pret to cikliskumu. Brīdī, kad valsts vai Eiropas Savienības fondu finansējums samazināsies, var rasties straujš pieprasījuma kritums, kam nozare var nebūt pilnībā gatava. Tāpēc ilgtermiņā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp publisko un privāto sektoru. Runājot par dzīvojamo un komerciālo ēku segmentu, jāņem vērā, ka attīstītāju aktivitāte šobrīd ir piesardzīga, taču, visticamāk, tā ir īstermiņa tendence. Tiklīdz finanšu nosacījumi kļūs labvēlīgāki un procentu likmes stabilizēsies vai samazināsies, var sagaidīt aktivitātes atjaunošanos. Lai gan pašlaik redzams, ka lielie infrastruktūras projekti ir pārņēmuši tirgu, nākotnē privātā būvniecība, visticamāk, atkal kļūs aktīvāka. 

Tuvāko trīs līdz piecu gadu laikā Latvijas būvniecības tirgū saglabāsies augsta aktivitāte infrastruktūras segmentā, īpaši enerģētikas un mobilitātes projektos. Vienlaikus pakāpeniski atjaunosies arī ēku būvniecība. Tas nozīmē, ka nozare piedzīvos nevis vienkāršu izaugsmi, bet kvalitatīvu pārstrukturēšanos, kur izšķiroša nozīme būs uzņēmumu spējai pielāgoties, dažādot darbību un efektīvi izmantot gan publiskā, gan privātā sektora sniegtās iespējas.