Latvijā šobrīd top stratēģija “Latvija 2050”, kas noteiks valsts attīstību nākamajiem 25 gadiem. Viens no diviem galvenajiem izaicinājumiem tajā ir demogrāfija. Jautājums ir - kā Latvija plāno panākt demogrāfijas vadāmību šajā nākamajā stratēģiskajā ciklā?
Padziļināti analizējot “Latvija 2030” metodoloģiju un tās īstenošanas loģiku, ar bažām raugos uz Latvijas spējām šo izaicinājumu vadīt.
Demogrāfija nākamajā ilgtermiņa attīstības ciklā līdz 2050. gadam Latvijā ir skaidri izcelta kā viens no diviem centrālajiem izaicinājumiem. Otrs ir drošība. Demogrāfijas problēmas apzināšanās ir būtisks progress, jo iepriekšējā stratēģiskajā periodā demogrāfija drīzāk tika uztverta kā fona informācija nevis attīstības pamatnosacījums. Taču demogrāfiju nevar vadīt ar vēlamo rezultātu formulējumu vai ar aktivitāšu uzskaiti. Vadāmi ir tikai procesi, kas veido rezultātu. Demogrāfijas gadījumā tie ir universāli - dzimstība, mirstība, emigrācija un imigrācija.
“Latvija 2030” stratēģijā mērķi tika formulēti makro līmenī. Taču netika izveidots tas, ko starptautiskajā labajā praksē uzskata par minimālo vadāmības standartu - vadošo atslēgradītāju (driver-level KPI - no anļu val.), starpposma trajektorijas un korekcijas mehānismus, kas ļauj politiku pielāgot vidējā termiņā. Tāpēc pamatjautājums ir vienkāršs, bet izšķirošs - ja demogrāfija ir nosaukta par galveno izaicinājumu līdz 2050. gadam, kā Latvija šoreiz plāno panākt, lai tā būtu ne tikai iznākuma rādītājs?
Iepriekšējais stratēģiskais cikls ļauj šo jautājumu aplūkot ļoti konkrēti. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam izstrādes brīdī iedzīvotāju skaits valstī pārsniedza 2,2 miljonus, un stratēģijā tika noteikts orientieris - līdz 2030. gadam iedzīvotāju skaitam nevajadzētu būt mazākam par 2,02 miljoniem. Praktiski tas nozīmēja piekrišanu kontrolētai depopulācijai apmēram ceturtdaļmiljona apjomā divdesmit gadu laikā. Šis mērķis pats par sevi nebija metodoloģiski kļūdains. Kļūda sākās nākamajā solī, kas stratēģijā netika iekļauts. Proti, šis rezultāts netika sadalīts vadāmos demogrāfiskajos mehānismos.
Demogrāfija - četru procesu kombinācija
Starptautiski atzītā pieejā iedzīvotāju skaits nekad netiek uztverts kā politikas instruments. Tas ir iznākums, kas veidojas no četriem universāliem un matemātiski neapstrīdamiem procesiem - dzimstības, mirstības, emigrācijas un imigrācijas. Tieši šo procesu kombinācija nosaka, vai iedzīvotāju skaits samazinās, stabilizējas vai aug. Tādēļ jebkura stratēģija, kas pretendē uz demogrāfijas vadību, obligāti sadala gala mērķi šajos primārajos virzītājos, nosakot katram no tiem mērķa trajektorijas un pieļaujamās novirzes. Tieši šis nošķīrums starp rezultātu un procesu ir centrālā ass turpmākajai analīzei.
Tātad “Latvija 2030” stratēģijā gala indikators bija “iedzīvotāju skaits”. Taču netika noteikts, kādā apjomā pieļaujamais samazinājums veidojas no negatīvā dabiskā pieauguma un kādā - no migrācijas bilances. Netika definēti mērķa rādītāji dzimstībai reproduktīvajās vecuma grupās. Netika sadalīta migrācija pa komponentēm - emigrācija, imigrācija, noturēšana. Netika noteikti 3—5 gadu starpposma koridori, kas ļautu savlaicīgi konstatēt, ka trajektorija kļūst neatgriezeniska. Rezultātā demogrāfija stratēģijā palika kā gala stāvokļa apraksts, nevis kā vadības uzdevums.
OECD politikas un budžeta plānošanas dokumentos uzsvērts, ka indikatoriem ir jābūt sasaistītiem ar lēmumiem par instrumentu maiņu un resursu pārdali. Pretējā gadījumā tie kļūst par formālu uzskaiti. Eiropas Komisijas “Better Regulation” pieeja to pašu formulē vēl tiešāk - monitorings ir jēgpilns tikai tad, ja tas ir iepriekš strukturēts ap vadāmiem mērķiem un rada pamatu korekcijām.
Tā kā Latvijā šī loģika netika konsekventi ieviesta, politikas fokuss pakāpeniski pārgāja uz sekundārajiem un terciārajiem instrumentiem. Veselības aprūpe tika pasniegta kā būtisks demogrāfijas instruments, lai gan ilgtermiņa plānošanas horizontā tā nespēj kompensēt strukturāli zemu dzimstību. Sociālie pabalsti tika vērtēti pēc labklājības indikatoriem, nevis pēc to ietekmes uz dzimstības uzvedību. Reemigrācija tika izvirzīta kā politikas prioritāte, lai gan tā ir tikai daļa no imigrācijas plūsmas un lielā mērā ir atkarīga no tiem pašiem faktoriem, kas nosaka emigrāciju un dzimstību - ekonomiskās drošības, stabilitātes un nākotnes perspektīvas ģimenēm.
Šo instrumentu problēma nav to esamība, bet fakts, ka tie praksē aizvieto primāro demogrāfisko procesu vadību, nevis to papildina.
Šīs pieejas rezultāts ir labi redzams jaunākajos datos. 2025. gada sākumā Latvijā dzīvoja ap 1,86 miljoniem iedzīvotāju. Un iedzīvotāju skaita samazinājums vienā gadā būtiski pārsniedza to tempu, kas bija pieņemts kā kontrolējams iepriekšējā stratēģijā. Šie skaitļi nav tikai statistika - tie parāda, ka bez primāro procesu vadības stratēģija nespēj ietekmēt trajektoriju.
Vai jaunajā stratēģijā pieļausim tās pašas kļūdas?
Demogrāfijas atzīšana par galveno izaicinājumu ir nepieciešams, bet nepietiekams nosacījums. Ja arī jaunajā stratēģiskajā ciklā demogrāfija paliks galvenokārt kā iznākuma indikators bez dzimstības un migrācijas vadības arhitektūras, pastāv augsts risks atkārtot “Latvija 2030” pieredzi.
Līdz ar to jaunajā stratēģijā izšķirošs jautājums ir par to, vai Latvija ir gatava ieviest vadāmības karkasu. Te ir svarīgi arī pasvītrot to, ka šīs nav atsevišķs un no visa cita atrauts mērķis. Un tā sasniegšana ir atkarīga no citu plānā noteikto mērķu sasniegšanas un horizontalās pieejas ilgtspējīgai plānošanai. Demogrāfija ir visgrūtāk vadāmais izaicinājums - tā nepakļaujas lozungiem, bet pakļaujas tikai konsekventai procesu vadībai.
