Uzņēmēji runā par regulējuma vienkāršošanu, politiķi – par konkurētspējas atjaunošanu, un arvien biežāk parādās interpretācija, ka Eiropa samazina savas ilgtspējas ambīcijas. Tomēr realitāte ir niansētāka. Tas, ko šobrīd redzam, drīzāk ir mēģinājums sabalansēt divus vienlīdz svarīgus mērķus – ilgtspēju un ekonomisko konkurētspēju. Klimatneitralitātes mērķi nav pazuduši. Arī kopējais virziens uz ilgtspējīgāku ekonomiku nav mainījies. Mainās tas, cik ātri un kādā apjomā uzņēmumiem jāspēj pielāgoties prasībām, kas sākotnēji tika veidotas ļoti plašas, detalizētas un daudziem – īpaši ārpus lielāko uzņēmumu loka – arī grūti izpildāmas.

No ambiciozas ieceres līdz realitātes korekcijai

Sākotnējā iecere bija skaidra: padarīt ilgtspējas informāciju salīdzināmu, pārbaudāmu un līdzvērtīgu finanšu datiem. Praksē tas nozīmēja ļoti plašu datu apkopošanu, jaunas atskaites sistēmas, jaunas lomas uzņēmumos un būtiskas investīcijas procesos, tehnoloģijās un cilvēkresursos.Taču uzņēmumu atgriezeniskā saite bija nepārprotama – prasību apjoms ir pārāk liels, ieviešanas temps pārāk straujš, bet skaidrības par to, kā tieši sistēma darbosies, joprojām nav pietiekami daudz. Vairāki uzņēmumi sāka gatavoties otrajam un trešajam ieviešanas vilnim, pieņēma darbā ilgtspējas speciālistus, izvērtēja tehnoloģiskos risinājumus, pielāgoja iekšējos procesus, bet vēlāk saskārās ar situāciju, kurā daļa prasību tiek atlikta, daļa vienkāršota, bet tvērums – sašaurināts.Tas uzņēmumu vadītājiem radīja ļoti praktisku jautājumu: vai turpināt investēt tajā pašā tempā, vai tomēr pagaidīt? Un tieši šī neskaidrība šobrīd daudzviet Eiropā ir viens no lielākajiem izaicinājumiem.

Kāpēc Eiropa piebremzē?

Eiropas izvēli pārskatīt ieviešanas tempu ietekmē ne tikai uzņēmumu praktiskā pieredze, bet arī plašāks ekonomiskais un ģeopolitiskais konteksts. Pēdējos gados strauji pieaugušas enerģijas cenas, saglabājas ģeopolitiskā nestabilitāte, turklāt Eiropai jādomā arī par savu konkurētspēju salīdzinājumā ar ASV un Ķīnu.Ja vienlaikus ar augstām enerģijas izmaksām un sarežģītu ārējo vidi uzņēmumiem tiek uzlikts arī ļoti apjomīgs ilgtspējas ziņošanas slogs, rodas pamatots jautājums – vai Eiropas uzņēmumi šādos apstākļos spēj saglabāt konkurētspēju globālā mērogā?Tāpēc tas, ko šobrīd redzam, drīzāk ir politisks kompromiss starp augstām zaļajām ambīcijām un nepieciešamību saglabāt uzņēmējdarbības dzīvotspēju. Mērķi nav atcelti, bet ceļš uz tiem kļūst pakāpeniskāks.

Tas skar ne tikai lielos uzņēmumus

Lai arī regulējums primāri attiecas uz lielajiem uzņēmumiem, tā ietekme sniedzas daudz tālāk. Mazie un vidējie uzņēmumi, kas ir daļa no lielo uzņēmumu piegādes ķēdēm, neizbēgami sāk saņemt jautājumus no saviem klientiem, partneriem un finansētājiem.Tas nozīmē, ka pat uzņēmumam, kuram pašam nav pienākuma sagatavot apjomīgu ilgtspējas pārskatu, var nākties atbildēt uz jautājumiem par emisijām, piegādes ķēdēm, darba vidi vai pārvaldības praksi. Ja uzņēmums vēlas būt daļa no lielākas pievienotās vērtības ķēdes, eksportēt vai piedalīties starptautiskos iepirkumos, ilgtspējas dimensija kļūst par konkurētspējas faktoru.Tas ir būtisks signāls arī Latvijas uzņēmumiem. Zaļais kurss nav tikai “lielo spēlētāju stāsts”. Tas arvien vairāk kļūst par kopējās biznesa vides realitāti.

Ko darīt Latvijas uzņēmumiem?

Šobrīd uzņēmumiem nevajadzētu krist galējībās. Ne ignorēt šo tēmu, ne arī akli mesties izpildīt visu iespējamo, neredzot biznesa jēgu. Svarīgākais ir saprast, kur tieši konkrētajam uzņēmumam ilgtspēja rada vērtību.Vai tā palīdz atvērt jaunus tirgus? Vai uzlabo attiecības ar bankām un investoriem? Vai palielina izredzes uzvarēt iepirkumos? Vai stiprina darba devēja reputāciju? Tieši no šiem jautājumiem arī jāsāk.Latvijas uzņēmumiem būtu svarīgi uztvert ilgtspējas jautājumus nevis tikai kā ārēju spiedienu, bet kā iespēju saprast, kur atrodas viņu nākotnes konkurētspēja. Īpaši valstī, kuras ekonomikas izaugsme lielā mērā balstās eksportā, ilgtspējas prasību ignorēšana ilgtermiņā var kļūt par šķērsli, nevis ietaupījumu.