Mūsdienās, runājot par digitālo transformāciju, mākslīgo intelektu (MI) un datu ekonomiku, nereti šķiet, ka tā bijis vienmēr, tomēr patiesībā laika posms, kurā Latvija ir kļuvusi par digitāli attīstītu valsti, ir salīdzinoši īss. Esam piedzīvojuši ceļu no datoriem, kas aizņēma veselas telpas, līdz risinājumiem, kas sekundes laikā apstrādā miljonus datu vienību. Un daudzi no mums ļoti labi atceras, kā Latvijā veidojās tehnoloģiju kultūra – no pirmajiem programmētājiem līdz IT uzņēmumiem, kas ir spējīgi konkurēt pasaules līmenī, no dokumentu ķīpām līdz valsts pakalpojumu digitalizācijai.

Tehnoloģiju attīstība nemaina cilvēka nozīmi

Lai gan vairākas desmitgades tehnoloģiju vēsturē ir tikai mirklis, Latvijai tas ir bijis fundamentālu pārmaiņu periods. Arī IT uzņēmums “Helmes Latvia”, kas šogad atzīmē trīsdesmit piecu gadu pastāvēšanu, ir attīstījies līdzās šīm pārmaiņām, pārliecinoties, ka tehnoloģijas mainās ļoti strauji, taču viena lieta paliek nemainīga - cilvēka loma. Ne algoritmi, ne MI paši par sevi nepieņem atbildīgus lēmumus. Aiz katras sistēmas ir cilvēki, kuri to projektē, uzrauga un koriģē. Tehnoloģijas var palīdzēt analizēt, paātrināt un strukturēt procesus, taču galīgais spriedums, vērtējums un atbildība vienmēr paliek cilvēka rokās. Šodien mūsu uzņēmums strādā ar sarežģītu informācijas sistēmu, tostarp, kritiskās infrastruktūras, izstrādi un modernizāciju publiskajam sektoram un uzņēmumiem, datu analītiku un mākslīgā intelekta risinājumiem, tāpēc varam palūkoties uz tehnoloģiju nozares attīstību gan no savas pieredzes, gan daudz plašākā kontekstā.

No profesijas bez nosaukuma līdz pasaules līmeņa programmētājiem

Šodien Latvijas IT talanti ir konkurētspējīgi un pieprasīti visā pasaulē, bet pirmos programmētājus Latvijā sāka apmācīt jau 1957. gadā. Dažus gadus vēlāk diplomos parādījās ieraksts “matemātiķis-skaitļotājs”, jo profesijai vēl nebija pat skaidra nosaukuma. Tie bija laiki, kad informācija tika ievadīta ar perforētām kartēm, un milzīgi datu apjomi tika fiziski pārvietoti kastēs uz mašīnzālēm. 70. gados tika radītas sistēmas ar simtiem tūkstošu preču pozīciju un tūkstošiem klientu, un tas viss strādāja gadiem ilgi. Šodien tas izklausās gandrīz neticami, bet tieši šī pieredze ielika pamatu sistēmiskai domāšanai.

91,4% Latvijas iedzīvotāju internetu ikdienā lieto regulāri

Ja paraugāmies uz situāciju pirms 35 gadiem – aina jau bija citāda, tomēr krietni atšķirīga no šodienas. Deviņdesmito gadu sākumā dators nebija pašsaprotams pat lielu uzņēmumu vadītāju kabinetos. Tolaik viens no mūsu uzņēmuma pamata pakalpojumiem bija datoru un programmatūras tirdzniecība. Internets kā biznesa instruments praktiski neeksistēja. Pirmie iezvana savienojumi ar savu raksturīgo skaņu bija lēni un nestabili, par tiem maksāja minūtēs, un savienojuma pārtraukums bija ikdienišķa lieta. Šobrīd jau 91,4% Latvijas iedzīvotāju internetu ikdienā lieto regulāri (Centrālās statistikas pārvaldes dati) un mēs esam starp valstīm ar vienu no kvalitatīvākajām interneta infrastruktūrām Eiropā. Optiskie tīkli, plašs pārklājums un ātra datu pārraide ļauj uzņēmumiem strādāt globāli, bet sabiedrībai - izmantot digitālos pakalpojumus ikdienā.

Digitālā attīstība nav radusies tukšā vietā

Īpaša nozīme Latvijas tehnoloģiju attīstībā ir bijusi publiskā sektora digitalizācijai. No papīra iesniegumiem un rindām iestādēs esam nonākuši līdz elektroniskajai deklarēšanās sistēmai, e-parakstam, tiešsaistes uzņēmumu reģistrācijai un savietotām valsts informācijas sistēmām. Šī attīstība nav radusies tukšā vietā, tā notikusi soli pa solim, balstoties jau izveidotās sistēmās, pieredzē un infrastruktūrā. Domājot par veiksmīgu un racionālu digitalizāciju, svarīgi saprast, ka joprojām ir valsts iestādes un uzņēmumi, kuros darbojas pirms 20 vai pat vairāk gadiem izveidotas sistēmas. Tās tiek uzturētas, pakāpeniski uzlabotas un pielāgotas jaunām prasībām.

Digitalizācija nav sacensība par to, kurš ko biežāk pārbūvē

Visas sistēmas nav jānojauc un jāpārveido no nulles tikai tāpēc, ka tehnoloģijas ir kļuvušas modernākas. Ja sistēma funkcionē, tiek lietota iekšēji, ar salīdzinoši nelielu lietotāju skaitu, un tai ir stabils tehniskais pamats, atbilstoši kiberdrošības un datu aizsardzības risinājumi, bieži vien ekonomiski pamatotāk ir to saglabāt un pakāpeniski pilnveidot, nevis pilnībā aizstāt. Pilnīga pārbūve ir jēgpilna tad, ja runa ir par sistēmām, kas ietekmē lielu sabiedrības daļu un kur kvalitātes, drošības vai lietojamības prasības ir radikāli mainījušās. Digitalizācija nav sacensība par to, kurš ko biežāk pārbūvē. Arī globāli redzam, ka lielas organizācijas joprojām strādā ar sen izveidotām un ilgstoši izmantotām sistēmām - ne tikai publiskajiem risinājumiem, bet arī iekšējām, uzņēmuma pamatdarbībai kritiski svarīgām sistēmām, kas tiek integrētas ar modernām tehnoloģijām un pakāpeniski attīstītas. Daudzi pasaules līmeņa uzņēmumi savā darbībā paralēli jaunām mākoņarhitektūrām joprojām izmanto vēsturiski izveidotas pamatplatformas, kas tiek pakāpeniski modernizētas un integrētas ar jauniem risinājumiem.

Tehnoloģijas nevar būt pašmērķis, tās ir instruments

Šobrīd dzīvojam laikā, kad vienlaikus darbojas sistēmas, kas radītas pirms divām desmitgadēm, un risinājumi, kas balstīti MI un mašīnmācīšanās algoritmos. Vecais un jaunais sadzīvo blakus, bet atbildīga tehnoloģiju attīstība nozīmē spēju novērtēt, kad jāmodernizē pakāpeniski un kad jāpāriet uz pilnīgi jaunu arhitektūru. Protams, ietekmi rada arī MI, kas ir viens no aktuālākajiem tematiem tehnoloģiju pasaulē. Tas piedāvā ievērojamu efektivitāti, automatizāciju un jaunas analītiskās iespējas. Taču arī šajā jomā ir svarīga līdzsvarota pieeja. Ne viss, kas ir tehniski iespējams, uzreiz ir arī ekonomiski vai funkcionāli pamatots. Tehnoloģijas nevar būt pašmērķis, tās ir instruments konkrētu problēmu risināšanai. Tas īpaši attiecas uz MI projektiem, kur prototipa līmenī viss izskatās iespaidīgi, taču reālā ieviešana uzņēmuma kopējā IT arhitektūrā atklāj sarežģījumus, piemēram, sistēmu savietojamību, datu kvalitāti u.c. Bez kvalitatīviem, strukturētiem datiem un pārdomātas integrācijas arī labākais MI risinājums nespēs nodrošināt cerēto efektivitāti.

Precīzas nākotnes prognozes drīzāk ir spekulācijas

Tehnoloģiju attīstības temps šobrīd ir tik straujš, ka ikviens, kurš ar pārliecību apgalvo, ka precīzi zina, kā situācija izskatīsies pēc diviem gadiem, drīzāk spekulē. Ap MI šobrīd valda arī izteikta ažiotāža. Nozarē ieguldītas milzīgas investīcijas un publiskajā telpā dominē optimistiski solījumi, taču izaicinājumi un ierobežojumi paliek otrajā plānā. Realitātē attīstības temps un pienesums ne vienmēr sakrīt ar sākotnējām gaidām. Arī prognozes par mākslīgā vispārējā intelekta sasniegšanu būtiski atšķiras - daļa pētnieku uzskata, ka tas varētu notikt tuvākajā desmitgadē, savukārt citi ir pārliecināti, ka līdz vēl ir tālu. Šī nenoteiktība apliecina, ka tehnoloģiju attīstība nav lineāra un precīzi prognozējama.

Mēs redzam virzienus, bet konkrētie risinājumi mainās ātrāk, nekā spējam tos pilnībā standartizēt. Tāpēc būtiska kļūst nevis spēja paredzēt konkrētas tehnoloģijas, bet veidot elastīgu arhitektūru un pieņemt atbildīgus lēmumus. Digitalizācija balstās pieredzē, t.sk. senāk izstrādātās sistēmās, IT talantu paaudzēs un pragmatiskos lēmumos. No “matemātiķiem-skaitļotājiem” ar perfokartēm līdz mākslīgā intelekta arhitektiem - tas ir ceļš, ko mērojusi Latvija un līdz ar to arī daudzi pašmāju IT uzņēmumi.Ja pirms 35 gadiem dators nebija pat lielu uzņēmumu vadītāju kabinetos, bet internets bija lēns un dārgs, tad šodien digitālā infrastruktūra ir ikviena uzņēmuma un valsts pārvaldes pamats. Taču jo sarežģītākas kļūst tehnoloģijas, jo svarīgāks kļūst jautājums, kādam mērķim tās kalpo. 

Tehnoloģiju attīstības centrā nedrīkst pazust cilvēks - gan kā lietotājs, gan kā lēmumu pieņēmējs, gan kā vērtību nesējs. MI, automatizācija un liela apjoma datu apstrāde spēj ievērojami palielināt efektivitāti, taču cilvēks joprojām veido uzticēšanos, atbildību un ētisko izvēli Spēja savienot augstas klases tehnoloģijas ar cilvēcīgu domāšanu un atbildīgu rīcību noteiks, cik veiksmīga būs Latvijas nākamā digitālās attīstības desmitgade.