Problēmas šajā jomā rada vesela virkne aspektu – gan milzīgais šādu atkritumu apjoms, gan tas, kāds mūsdienās ir reālais “papīra” vai “plēves” iepakojuma sastāvs, gan tas, kādā stāvoklī tas nonāk līdz atkritumu šķirošanas un pārstrādes uzņēmumiem, gan tas, cik motivēti šķirot ir gan uzņēmumi, gan iedzīvotāji, gan arī tas, ka iepakojuma savākšanas tirgus ir sadalīts vairākās sastāvdaļās.

2023. gadā Eiropas Savienība radīja 79,7 miljonus tonnu iepakojuma atkritumu jeb 177,8 kg uz katru iedzīvotāju, liecina “Eurostat” dati. Tas bija par 8,7 kg mazāk nekā 2022. gadā, taču par 21,2 kg vairāk nekā 2013. gadā. No visiem iepakojuma atkritumu veidiem 40,4% veidoja papīrs un kartons, 19,8% — plastmasa, 18,8% — stikls, 15,8% — koksne, 4,9% — metāls un 0,2% — citi materiāli. 

Absolūtos skaitļos minētajā gadā Eiropā tika radīti papīra un kartona iepakojuma atkritumi 32,2 miljoni tonnu apjomā un plastmasas iepakojums, ieskaitot plēves, aptuveni 15,8 milj. tonnu apjomā. Attiecīgi tie ir 71,8 kg papīra un kartona iepakojuma un 35,3 kg plastmasas iepakojuma uz katru ES iedzīvotāju. Varētu pat palielīties, ka 83,2% papīra un kartona iepakojuma ES tiek pārstrādāti un šis rādītājs nav pazeminājies zem 80% robežas jau kopš 2008. gada, taču diemžēl šis dati ir maldinoši – gan ES, gan arī Latvija apkopo datus tikai par mājsaimniecību un mazumtirdzniecības radīto papīra un kartona iepakojuma pārstrādi, bet rūpniecības, celtniecības un pārējo ekonomikas nozaru radītais papīra iepakojums – papīra cementa maisi, iepakojuma kartons būvlaukumos u.c. netiek atsevišķi izdalīti no vispārējās atkritumu plūsmas un uzskaitīti. Tādēļ patiesais papīra un kartona atkritumu daudzums ir lielāks nekā to uzrāda oficiālā statistika, bet tā pārstrādes apjoms ir mazāks. Savukārt plastmasas iepakojuma, tostarp plēvju, iepakojuma jomā nav pat ar ko palielīties – dati liecina, ka 2023. gadā tika pārstrādāti tikai 42,1% no savāktā plastmasas iepakojuma. Eiropas iepakojuma nozares organizācijas norāda, ka rūpnieciskais un komerciālais iepakojums Eiropā veido aptuveni 50–60% no kopējā iepakojuma apjoma pēc svara, bet mājsaimniecību iepakojums — 40–50%, proti, mums trūkst ticamu datu par vismaz pusi no iepakojuma apjoma.

Pēc Valsts vides dienesta datiem, 2022. gadā Latvijas tirgū tika laistas vairāk nekā 47 000 tonnas plastmasas iepakojuma, no kurām 24 000 tonnas tika savāktas un novirzītas pārstrādei vai siltumenerģijas iegūšanai. Plastmasas iepakojuma pārstrādē Latvija 2023. gadā ierindojās ES otrajā vietā ar 59,2% pārstrādes rādītāju, atpaliekot tikai no Beļģijas (59,5%). Interesanti, ka Latvija un Beļģija bija vienīgās ES valstis, kas jau 2023. gadā sasniedza 2030. gadam noteikto mērķi — pārstrādāt vismaz 55% plastmasas iepakojuma. Taču neskatoties uz šiem rādītājiem, Latvijā pastāv plastmasas maisiņu paradokss - Latvijā 2023. gadā vidēji tika patērēti 209 vieglie plastmasas iepirkumu maisiņi uz katru iedzīvotāju, tas bija augstākais rādītājs ES. Tas liecina, ka atkritumu šķirošanas un pārstrādes sistēma darbojas salīdzinoši labi tam iepakojumam, kas nonāk šajā sistēmā, taču vienlaikus pastāv ievērojams neorganizēts plastmasas maisiņu plūsmas apjoms. 

Taču lielais iepakojuma apjoms un ticamu datu trūkums par to ir tikai aisberga virsotne. Vēl viena milzu problēma ir tā, ka papīra iepakojums mūsdienās vairs īsti nav papīra iepakojums, bet plastmasas iepakojums bieži sastāv no vairākiem plastmasas veidiem. Arvien biežāk papīra iepakojums ir laminētais papīrs – tas ir papīrs, kura virskārta apstrādāta ar spīdīgu vai glancētu materiālu, tam ir pievienota arī līme. Šāds daudzslāņains materiāls vairs nav papīrs – ja šīs kārtas nav iespējams atdalīta ar rokām, tad šādu iepakojumu nevarēs pārstrādāt kā papīru, to varēs tikai dedzināt, lai atgūtu enerģiju. Līdzīga problēma ir arī ar plastmasas iepakojumu – arvien biežāk tas sastāv no vairākiem plastmasas veidiem un ja tos nav iespējams atdalīt vienu no otra, tad šādu iepakojumu varēs tikai dedzināt. Problēma slēpjas tajā, ka šobrīd iepakojumam izmanto apmēram 300 dažādus plastmasas veidus un katram no tiem ir savi pārstrādes noteikumi, tādēļ dažādas plastmasas atkritumu pārstrādes rūpnīcas orientējas katra uz savu plastmasas veidu. Šī iemesla dēļ nav nekāds pārsteigums, ka noteikti plastmasas atkritumu veidi var ceļot pārstrādei pat uz Franciju vai Spāniju, savukārt franču vai spāņu plastmasa – uz Baltijas valstīm vai Poliju.   

Cita problēma, ka saistīta ar iepakojumu ir tā piesārņojums. Mājsaimniecībām te varbūt būtu mazāk ko pārmest, ja vien iedzīvotāji vispār ir motivēti šķirot atkritumus. Taču ar rūpniecības un celtniecības papīra un plēvju iepakojumu gan ir īsta nelaime – tas bieži vien ir piesārņots ar cementa atliekām, ģipsi, dažādiem ķīmiskajiem materiāliem utt. Šāds iepakojums vairs nav pārstrādājams, jo tas bojā gan pārstrādes iekārtas, gan pārstrādes gala produktu ar piemaisījumiem. Tādēļ arī šāds papīra un plēvju iepakojums, ja to nav iespējams attīrīt, tiek dedzināts. Papildus problēma ir arī tā, ka lai gan ES kopumā ir stingri ražotāja atbildības noteikumi  (tā ir sistēma, kas ekonomiski motivē ražotājus un būvniekus šķirot būvgružus un atkritumus), taču būvniecības nozarē tā bieži tiek apieta - būvniecības uzņēmumi bieži neuzskaita iepakojumu kā atsevišķu atkritumu plūsmu. Kavē arī ekonomiskie šķēršļi – iepakojuma pārstrāde bieži ir dārgāka nekā tā sadedzināšana vai apglabāšana, plēvju pārstrādes rezultāta tirgus ir samērā nestabils — cenas svārstās un pārstrādātāji nevēlas pieņemt zemas kvalitātes pārstrādes materiālus, bet būvniecības uzņēmumiem šķirošana palielina izmaksas un kavē darba procesu.

Savukārt, kas attiecas uz savāktā papīra, kartona un plastmasas plēvju iepakojumu, tad tas tālāk nonāk visai dažādās vietās. Plastmasas iepakojuma materiāli pārsvarā tiek pārstrādāti dažādās pārstrādes rūpnīcās Eiropā, savukārt papīrs un kartons var aizpeldēt arī tālāk – piemēram, uz Vjetnamu vai Indiju. Materiālu, kuru nav iespējams pārstrādāt, jo tas ir, piemēram,  stipri piesārņots vai bojāts, no mūsu uzņēmuma visbiežāk nonāk “Gren Klaipēda” atkritumu dedzināšanas stacijā.  

Neskatoties uz daudzajām uzskaitītajām problēmām, papīra un plastmasas plēvju iepakojuma šķirošana Latvijā attīstās samērā stabili. Piemēram, ļoti labprāt iepakojumu šķiro tirdzniecības uzņēmumi un tipogrāfijas, jo apzinās, ka atkritumu šķirošana rada tīrāku vidi un par pietiekamu uzkrātā un sašķirotā materiāla apjomu var saņemt arī samaksu. Ražotājus šajā jomā motivē tas, ka uzņēmumiem, kas nodrošina iepakojuma pārstrādi caur atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, samazinās dabas resursu nodoklis. Bez tam nepārstrādātais iepakojums arvien vairāk kļūst finansiāli neizdevīgs, jo izmaksas par nešķirotiem atkritumiem poligonos pieaug katru gadu. Arī iedzīvotāju zināšanas un motivācija šajā jomā pamazām, bet stabili uzlabojas – acīmredzot iedarbojas gan reklāma šajā jomā, gan citu sabiedrības locekļu spiediens un paraugs, gan arī ekonomiskie motivācijas līdzekļi -  jo vairāk šķiro, jo mazāks ir vispārējo sadzīves atkritumu konteineru apjoms un zemāks atkritumu apsaimniekošanas rēķins.