Gāzes cenas ietekmē arī citu energoresursu, piemēram, šķeldas cenas un arī tās šobrīd ir būtiski augstākas nekā pirms kara sākuma. Tātad pirmā atbilde uz šo jautājumu – tad, kad kritīsies energoresursu cenas, tad mēs varētu arī gaidīt siltuma cenu samazinājumu Rīgā. Diemžēl, šobrīd nav gana skaidru indikāciju, ka pārskatāmā nākotnē šīs cenas varētu kristies.

Otrs cenu ietekmējošais aspekts ir jautājums par to, vai “Rīgas Siltums”, kurš pats ražo tikai daļu no siltuma, bet pārējo iepērk no citiem ražotājiem - gan no “Latvenergo”, gan arī no mazākiem neatkarīgajiem ražotājiem - ir efektīvi izveidojis savu iepirkuma procedūru un vai tik tiešām Rīgā tiek iepirkta lētākā siltumenerģija. Patiesībā šis mans komentārs ir ar ironiju izteikts, jo reālā situācija diemžēl ir pretēja tam, kas šķistu pašsaprotams. Šogad spēkā ir stājusies jauna kārtība siltuma iepirkšanā ar izsoļu palīdzību, kā rezultātā šajā apkures sezonā tiek no mazajiem neatkarīgajiem ražotājiem netiek iepirkta daļa siltumenerģijas, pat ja tā ir lētāka par cita ražotāja cenu.  

Datus mēs šobrīd apkopojam un tos publicēsim, bet skaidrs ir tas, ka šo iepirkuma manipulāciju rezultātā, tie būs simtos tūkstošu, ja ne miljonos eiro mērāmi rīdzinieku līdzekļi, kas ir tikuši un tiks pārmaksāti/izšķērdēti, dodot īpašas priekšrocības dažam konkrētam ražotājam. Pēc dažām nedēļām varēsim izvērtēt, vai šī sistēma tiešām darbojas visu rīdzinieku labā, nodrošinot viņus ar lētāko iespējamo siltumu. Gribu tikai piebilst, ka, ja šī sistēma nedarbojas pēc lētākās cenas principa, tad tā ir slikta prognoze Rīgai ne tikai vienas vai otras apkures sezonas ietvaros, bet arī nākotnē, jo potenciālie nākotnes investori, projektu attīstītāji un bankas šo iepirkuma “specifiku”, sauksim to tā, vērtēs to kā papildus riska faktoru un jauni objekti vienkārši netiks būvēti– rezultātā siltuma ražotāju konkurence Rīgā nepieaugs un Rīga ilgtermiņā paliks ar augstākām siltuma cenām nekā tās varētu būt normālas brīvas konkurences apstākļos.

Ar iepriekšējo daļēji saistīts jautājums ir par to, vai saules paneļi ir attaisnojuši uz sevi liktās cerības. Pirmkārt, jāatzīmē, ka šajā gadījumā runa ir par elektroenerģijas, nevis siltuma tirgu. Un šajā tirgū joprojām pastāv būtisks jaudu deficīts – Latvija importē 30% elektroenerģijas, bet Baltija kopumā ap 40%. Cerēt uz būtisku elektrības cenu kritumu deficīta situācijā nav nekāda pamata. Protams, elektroenerģijas pārvades tīklam ir pieteiktas ļoti lielas elektroenerģijas ražošanas jaudas – ap 6000 MW jeb seši GW, kas apmēram sešas reizes pārsniedz pašreizējo Latvijas patēriņu – taču no tā vēl uzbūvēts ir ļoti maz - virkne nelielu saules parku, kuros runa ir par dažiem megavatiem vai desmitiem megavatu, nevis tūkstošiem.. Ir skaidrs, ka visas šīs jaudas uzbūvētas netiks, kaut gan es ticu, ka tiks uzbūvēta patiešām būtiska daļa. 

Taču te jāatzīmē kāds būtisks aspekts – pat ja tiks uzbūvēti saules parki ar vairāku tūkstošu megavatu uzstādīto jaudu, tie neradīs fundamentālu cenu mazināšanos tirgū, ja vienlaicīgi netiks risināts arī elektroenerģijas tīkla balansēšanas aspekts, piemēram, lielas jaudas elektroenerģijas uzkrāšanas akumulatoru parki. Problēma slēpjas tajā, ka savu maksimālo ražošanas jaudu saules parki sasniedz vasaras diennakts gaišākajās stundās, kas nereti sakrīt tieši ar vismazāko elektrības patēriņu tirgū,  kā rezultātā elektrības cena var sasniegt nulles cenu vai pat kļūt negatīva. Savukārt tajā pašā dienā pēc pāris stundām, kad elektroenerģijas ražošana no saules parkiem ir apstājusies, bet iestājies elektroenerģijas patēriņa pīķis vakarā, cenu līmenis var pieaugt daudzkārt. 

Ražotājiem šādā situācijā ir izvēle – vai nu pārdot elektrību par nulles cenu vai arī slēgt ārā iekārtas. Savukārt tad, kad ir augsts pieprasījums pēc elektrības – rīta stundās un vakaros, saules paneļi nespēj piegādāt elektroenerģiju tīklam, tādēļ elektrības cenas šajā laikā ir augstas. Tādēļ tikai uzkrājošo akumulatoru integrācija ar lielajiem saules parkiem varētu stabilizēt šīs cenu svārstības un ilgtermiņā nodrošināt elektrības cenu kritumu.