Agnese Bļodniece, biedrības “Riga TechGirls” projektu vadītāja
Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienās, lai saglabātu konkurētspēju, nepieciešams mācīties un pilnveidot prasmes visas dzīves garumā, bet ar laiku cilvēkiem var būt sarežģīti apgūt ko jaunu jomās, kas ir pavisam svešas. Daudziem tā ir ar tehnoloģiju un digitālo prasmju apguvi, lai gan par šo tēmu dzirdam un redzam daudz veiksmes stāstus.
Patiesībā veiksmes stāsti var samazināt motivāciju tiem, kuriem neizdodas. Ikviens veiksmes stāsts var arī izgaismot mūsu iekšējo “es nevaru” sajūtu, tāpēc ikvienā nozarē, arī tehnoloģijās, ir svarīgi īsti, patiesi pieredzes stāsti. Domājot par tehnoloģiju apguvi, nevajag baidīties no tā, ka tas būs sarežģīti. Vairāk jādomā kategorijās “varbūt man šis var noderēt” un jāatceras, ka no dažādām apmācību programmām iegūstam arī tad, ja kādu iemeslu dēļ neizdodas noiet visu ceļa posmu.
Vēlme paraudzīties ārpus ierastā
Ar biedrību “Riga TechGirls” esmu kopš pirmā programmas “Iepazīsti tehnoloģijas” iesaukuma un šajā laikā esmu mācījusies pati un redzējusi, kā daudzi cilvēki apgūst tehnoloģijas un maina savu priekšstatu par šo jomu. Kad izlēmu mācīties šajā programmā, galvenā vēlme bija paraudzīties ārpus ierastā. Programma gan toreiz, gan tagad nozīmēja stāstu par nākotnes prasmēm. Pēc tam sekoja dalība Mentoru programmā kā mentorējamam, lai pilnveidotu projektu vadības prasmes IT jomā. Biju ieinteresēta, aktīva un saņēmu uzaicinājumu iesaistīties kā brīvprātīgajam biedrības aktivitātēs. Spilgti atceros pirmo projektu “Woman in Tech”, pie kura palīdzēju, un vēlāk jau sāku to vadīt. Paralēli tam saņēmu piedāvājumu strādāt arī IT startup akseleratorā un tā, no valsts sektora bija nokļuvusi jaunuzņēmumu un IT pasaulē. Beidzot sajutu, ka patiešām spēju ietekmēt procesus un tas motivēja.
Liels un drošs smilšu spēļu laukums
Šobrīd gan ar visu jaudu esmu iekšā biedrības aktivitātēs un programmās, un jāsaka, ka tas nav tikai darbs. Tas ir stāsts par palīdzēšanu cilvēkiem, jo tehnoloģiju joma var būt sveša un biedējoša, tāpēc liela nozīme ir kopienai un atbalstam. Man patīk teikt, ka mūsu biedrība ir liels un drošs smilšu spēļu laukums, kur neko nevar salauzt vai izdarīt nepareizi, tikai iemācīties kaut ko jaunu. Un šī ir vieta, kur ikviens gūst atbalstu un iedvesmu, jo šeit pulcējas īsti cilvēkiem ar reāliem pieredzes stāstiem. Veiksmes stāsti reizēm samazina mūsu motivāciju, jo galvā iešaujas domas “es jau tā nevarēšu”, “tas nav par mani”. Līdzīgi kā žurnālos mēs vienmēr redzam tikai skaistus modeļus, bet dzīvē visi esam dažādi, reāli un dzīvi cilvēki.
Tehnoloģiju pasaulē liela nozīme ir kopienai, kas priecājas un atbalsta arī tos, kuri vēl ir tikai procesā. Tieši tiem, kuriem neizdodas vai ir grūti, atbalsts ir īpaši nozīmīgs. Svarīgi atcerēties, ka tādās programmās kā “Iepazīsti tehnoloģijas”, Mentoru programma vai tml., ieguvēji ir visi, arī tie, kuri dažādu iemeslu dēļ, tomēr, neabsolvē. Un arī tas ir normāli. Mūsu dzīve jau nav tikai darbs un mājas, tajā ir daudz, dažādu aspektu, un digitālās prasmes var noderēt teju ikvienā no tiem. Tā ir loga atvēršana uz jaunām iespējām un kontaktiem. Kāpēc gan neļaut sev iepazīt citu vidi?
Iespēju, nevis deficīta punkts
IT nozare ir iespēju, nevis deficīta punkts. Šeit nevajag fokusēties uz to, kas mēs neesam vai ko neprotam, tieši pretēji – ir jāatceras, ka pat gadījumā, ja iepriekš nav bijusi pieredze ar tehnoloģijām, mēs tik un tā nesākam no nulles pozīcijas. Ikvienam no mums ir zināšanas un pieredze savā nozarē, kā arī iedzimtās īpašības un spējas, atliek vien papildināt tās ar tehnoloģiju prasmēm. Arī man ik pa laikam piezogas sajūta, ka kaut ko neprotu vai nezinu, to lielā mērā ietekmē arī mūsu steidzīgais dzīves ritms, straujā informācijas aprite un dažādu nozaru attīstība. Daudziem no mums šķiet, ja kaut ko palaidīsim garām, ja kaut uz brīdi apstāsimies, tad nevarēsim vairs panākt pārējos. Šāda pieeja var sekmēt izdegšanu, kas ir viena no mūsu laikmeta izplatītākajām problēmām – kompānijas “Kantar” aizvadītā gada dati liecina, ka 44% darbinieku Latvijā pēdējā gada laikā darbā ir piedzīvojuši izdegšanas pazīmes. Lai samazinātu šos riskus, svarīgi ir apzināties savu potenciālu, novērtēt jau esošās prasmes un apgūt jaunas, taču darīt to drošā un atbalstošā vidē, kur neizdošanās vai grūtības tiek uztvertas kā normāla procesa daļa.
Citu cilvēku veiksmes stāsti paši par sevi nav ne labi, ne slikti, taču ir svarīgi, kā mēs tos interpretējam. Ja uztveram tos kā salīdzināšanas mērauklu, tie var mazināt pārliecību. Ja raugāmies kā uz iespēju atrast jaunus ceļus, tie kļūst par iedvesmas avotu. Tāpēc svarīgākais nav mēģināt līdzināties citiem, bet koncentrēties uz savu attīstības ceļu, soli pa solim paplašinot zināšanas un prasmes. Tehnoloģiju jomā, tāpat kā jebkur citur, izaugsme sākas ar drosmi pamēģināt, un visvērtīgākais ieguvums bieži vien nav gala rezultāts, bet pats mācīšanās process, kas paver durvis jaunām iespējām.