To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA East Metal valdes locekļi un līdzīpašnieki Sigita Ozola un Mārtiņš Lavrenovs. Viņi atzīst, ka nekad iepriekš nav nodarbojušies ar pamatīgās grūtībās nonākušu ražotņu izcelšanu no problēmu purva, taču ar East Metal tas izdevies, jo ticējuši šī ražotāja potenciālam, kurš jau nepilna gada laikā spējis sevi pierādīt.

Kādu iemeslu dēļ uzņēmums, kurš daudzus gadus turējās savas nozares līderos Latvijā, 2024. gadā pēkšņi nonāca kraujas malā?

Sigita Ozola (S.O.) Iemesli šādai situācijai noteikti bija vairāki. Pirmkārt, SIA East Metal piederēja Dānijas kompānijai East Metal Holding, kura izveidoja ļoti sarežģītu pārvaldes struktūru ar daudziem slāņiem, kas īsti neļāva pieņemt ekonomiski pamatotus un savlaicīgus lēmumus.  Jāņem vērā, ka Latvijā bija koncentrēta ražošana, savukārt Dānijā atradās Latvijā saražotās produkcijas pārdošanas un jaunu pasūtījumu piesaistes uzņēmums, kā arī pati mātes kompānija. 

Otrkārt, pēdējo gadu notikumi — Covid-19 pandēmija, tai sekojošie loģistikas un piegāžu ķēžu pārrāvumi, karš Ukrainā, inflācijas lēciens, jo īpaši energoresursiem, - izraisīja ļoti nozīmīgas pārmaiņas, prasīja ātru lēmumu pieņemšanu, kam diemžēl daudzslāņainā pārvaldes struktūra nebija piemērota. Informācija iestrēga, un pieņemtie lēmumi bija nokavēti laikā, kas tikai vēl vairāk pasliktināja uzņēmuma un visas East Metal grupas finanšu situāciju. 

Treškārt, tika ieviesta jauna ERP sistēma, kas bija neveiksmīgs projekts un paralizēja uzņēmuma darbību (neveiksmīgs augstāk minēto iemeslu dēļ), un radīja finansiālos zaudējumus. 

Rezultātā tehniski pilnībā aprīkots uzņēmums ar 25 gadus sekmīgu darba pieredzi nespēja pielāgoties ārējo faktoru radītajām izmaiņām, kaut arī uzņēmumam ir augsta līmeņa inženiertehniskie speciālisti, kuri spēj radīt unikālus produktus. 

Mārtiņš Lavrenovs (M.L.) Uzņēmuma īpašnieki East Metal operatīvajā vadībā bija līdz 2021. Gadam, un līdz tam arī bija lēnāka vai straujāka attīstība. Ap šo laiku Dānijas īpašnieku vidū sākās nesaskaņas un, šķiet, arī radās neuzticība vienam pret otru, kas izvērtās arī domstarpībās starp ražotāju Latvijā un produkcijas pārdevēju Dānijā. Varu vēlreiz uzsvērt, cik ļoti pandēmijas laikā mainījās tirgus un loģistikas tīkls, proti, bija metālapstrādes produkti, kuri līdz pandēmijai tika ražoti Āzijā un piegādāti uz Eiropu, bet Covid-19 to piegādes pilnībā pārtrauca, kas savukārt bija lielā iespēja ražotājiem, kuriem rūpnīcas bija Eiropā, tostarp Latvijā. Šī bija iespēja, ko esošā struktūra un smagnējā lēmumu pieņemšana neļāva izmantot. 

S.O.  Ņemot vērā iepriekš minēto, vienīgais risinājums, kurš tika uzskatīts par glābšanas salmiņu — papildu investīcijas no īpašniekiem — naudas iepludināšana uzņēmumā, kas nemainot uzņēmuma pārvaldību un neveicot restrukturizācija, bija īstermiņa risinājums. Protams, nauda uz kādu laiku uzturētu uzņēmumu Latvijā pie dzīvības, taču bez cita veida lēmumiem ražošanas stabilizācija nebija iespējama.  Piemēram, nebija pareizi saplānota darbaspēka un ražošanas pasūtījumu attiecība. Uzņēmuma vadība lika pieņemt papildu darbiniekus, kaut arī uzņēmumam šādas nepieciešamības nebija. Turklāt šāda dīvaina situācija atkārtojās, tas radīja ne tikai neizpratni, bet pat apmulsumu daudzās vietās.   Lēkāšana no plus 100 darbiniekiem, kam seko mīnus 100 darbinieki, kad nav pat produktu pārdošanas stratēģijas, ir darbības imitēšana, jo arī nekāda uzņēmumu grupas un arī Latvijas ražotnes restrukturizācijas plāna nebija. Šādas darbinieku svārstības vēl vairāk pasliktināja uzņēmuma situāciju. 

M.L. Tas rezultāts, kurā nonācām 2024. gada 21. augustā, kad tika paziņots par Dānijas East Metal Holding slēgšanu, bija neliels pārsteigums. Vēlāk gan, racionāli analizējot pēdējo gadu, var saprast, ka šāds iznākums ir visai loģisks, to radīja  gan dažādu ārējo apstākļu, gan pašu pieņemto vai nepieņemto lēmumu kopums, piemēram, atveseļošanas pasākumu plāna, kurā būtu produktu pārdošanas stratēģija un restrukturizācija, trūkums.

Visu interviju lasiet 3.februāra žurnālā Dienas Bizness!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.