Ievadam pastāstiet īsumā par LATRAPS, tā tapšanu, vēsturi un attīstību.

Es atkāpšos vēsturē vēl pirms kooperatīva izveidošanas, jo tā radīšanas iemeslus var izprast, tikai saprotot kontekstu. Laukos kooperācija ir notikusi tik ilgi, cik vien mēs spējam sevi atcerēties. 

Pirmkārt, zemnieks ir ierobežots ar sava konkrētā zemes gabala izmēru. Otrkārt, zemes apsaimniekošana ir naudas, ieguldāmā darba un tehnisko palīglīdzekļu ziņā intensīva, tie nepieciešami gan zemes apstrādei, gan kultūraugu kopšanai, gan ražas novākšanai. Līdz ar to katrs zemnieks agri vai vēlu nonāk pie jautājuma: vai tiešām man viss, ko lietošu vien pāris mēnešus gadā, lai apstrādātu savu zemi, ir jāiegādājas vienam pašam? Šis jautājums ir rosinājis zemniekiem skatīties pāri savai teritorijai un iedomātajam žogam uz kaimiņiem, lūkojot, vai nav iespējams izmantot kādu agregātu vai realizēt kādu ieceri kopā.

Taču sava veida kaitējumu šai domāšanai un kooperācijai kopumā nodarīja PSRS plānveida ekonomika un kolhozu pieredze. Kādu laiku pēc neatkarības atjaunošanas valdīja izteikts kooperācijas noliegums. Cilvēkiem vajadzēja laiku, lai tiktu vaļā no sociālisma piegaršas.

Mainoties iekārtai, viss notika samērā strauji. 90. gadu sākumā zemju mantinieki atrotīja piedurknes un sāka strādāt. Tomēr drīz sekoja secinājums, ka ar lauksaimniecības prasmēm un darbu vien ir par maz. Izšķirīgi lēmumi jāpieņem ne tikai agronomijā, bet arī juridiskajās, finanšu un citās sfērās. Un, kā zināms, tirgus ekonomika ir nežēlīga pret katru pieļauto kļūdu.

Kad bija lūzumpunkts? 

90.gadu beigās pat ļoti lieli un veiksmīgi zemnieki saprata, ka tirgū viņus ierobežo saimniecības izmērs. Tas ir objektīvs un nepārkāpjams šķērslis. Lai darbotos, ir vajadzīgi pamatlīdzekļi, izejvielas un jāspēj arī saražoto pārdot ārpus Latvijas robežām, eksportēt, jo Latvijā saražojam krietni vairāk, nekā paši spējam apēst. Visos šajos gadījumos nozīme ir nu jau biznesa mērogam, ko ierobežo saimniecības lielums. Proti, ja nacionālā mērogā mūsu zemnieki ir ievērojami spēlētāji, tad, nonākot starptautiskajā tirgū, viņi kļūst par niecīgu daļu no milzīgas sistēmas. Pretstatā pasaules mērogiem viņi bija vien daži no simtiem tūkstošiem līdzīgu pārtikas audzētāju un uz šī fona nemaz nebija lieli.

Tas radīja grūtības. Nācās strādāt ar partneriem, kuru finansiālie resursi un izmērs bija tūkstoškārt lielāks. Diemžēl šad un tad gadījās, ka partneri piedāvāja līgumu nosacījumus, kas nebija līdzsvarā starp abām līgumslēdzēju pusēm.

Tomēr Zemgales zemniekiem izdevās nostiprināt savu pašvērtību, apvienot spēkus, lai iestātos pret netaisnīgu tirgus praksi.

Bija kāds konkrēts stimuls? Noteikti jau runa ir par produkcijas pārdošanas cenu, kas neapmierināja?

Jā, bija konkrēti notikumi, kas salauza vadzi. Tajā laikā pārstrādes uzņēmumi pirka izejvielas, un bija redzams, ka pret zemniekiem tiek pielietota skaldi un valdi politika ar ļoti konkrētu mērķi - samazināt iepirkuma cenu.

Taču zemnieki, kuriem bija pietiekami augsta pašcieņa un pašvērtības apziņa, nolēma, ka tā vairs nenotiks. Viņi pateica skaidri: vai nu produkcija tiks pārdota kopīgi un par atbilstošu, taisnīgu cenu, vai arī sadarbības nebūs vispār. Tas arī bija brīdis, kad radās LATRAPS.

Kooperatīva pamatus ielika 12 saimniecību izveidota iniciatīvas grupa. Viņi sāka meklēt labākos kooperācijas piemērus Eiropā, mācījās no citu valstu lauksaimnieku pieredzes un pārņēma labākās prakses. Un tas izdevās ātri – jau 2000. gada pavasarī tika dibināts lauksaimnieku kooperatīvs.

Tagad, pavisam drīz, 2025. gada pavasarī, svinēsim LATRAPS ceturtdaļgadsimta jubileju – 25 gadus kopš tā pirmsākumiem.

Produkcijas pārdošana par labu cenu ir labs sākums, bet šobrīd esat daudz kas vairāk. Kā līdz tam nonācāt?

LATRAPS izveides sākumā kooperatīva biedru vajadzības neaprobežojās tikai ar produkcijas pārdošanu. Zemniekiem bija vajadzīgas arī kvalitatīvas izejvielas, degviela un citas būtiskas preces. Tirgus ekonomikā bieži darbojas mēroga princips – jo lielāks pirkuma apjoms, jo izdevīgāka cena. Palielinoties apjomiem, pieauga arī darījumu drošība.

Tomēr, akumulējot lielus ražas apjomus un veicot apjomīgus iepirkumus, radās jaunas vajadzības. Bija nepieciešama infrastruktūra – graudu un izejvielu uzglabāšanas vietas, kā arī atbilstoši noliktavu apjomi. Vajadzēja arī zemi, kur izvietot šo infrastruktūru. Lai efektīvi apkalpotu biedrus, nācās ieguldīt lielās noliktavu jaudās, graudu pirmapstrādē, kaltēs un tīrīšanas jaudās, arī transporta pakalpojumu attīstībā.

Pirmais nozīmīgais atbalsta punkts tika izveidots Elejā, un tas kļuva par pamatu turpmākai attīstībai. Drīz vien tika izveidots sazarots infrastruktūras tīkls citviet Latvijā, nodrošinot biedriem plašas iespējas efektīvai saimniekošanai un savu resursu pārvaldībai.

Attīstībai kooperatīvs izmantoja biedru kapitālu, vai arī jau sākumā ņēmāt kredītus bankās?

Sākotnēji viss balstījās tikai uz biedru naudu, jo LATRAPS savos pirmsākumos bija vien ideja un apņemšanās. Tomēr, pateicoties biedru ieguldījumam un kopīgajam darbam, jau pēc pirmajiem darbības gadiem kooperatīvam parādījās savi līdzekļi.

Dibinātāji no paša sākuma bija vienisprātis – kooperatīva līdzekļi jāatstāj attīstībai, nevis jāizmaksā dividendēs. Šī pieeja ļāva sistemātiski investēt kooperatīva izaugsmē, stiprinot tā jaudu.

Vēlāk, kad kooperatīvs kļuva stabils, piesaistīti arī banku kredītlīdzekļi. Nevar noliegt, ka būtisku lomu attīstībā pilda valsts atbalsta programmas, kas veicināja kooperācijas izaugsmi. Tām bija milzīga nozīme, jo tās ļāva vēl efektīvāk realizēt kopīgās ieceres un mērķus.

Kāds ir LATRAPS šodien?

Patlaban LATRAPS bez izejvielu sagādes un produkcijas pārdošanas papildina vēl liels skaits citu darbības nozaru. Pēdējos 20 gadus esam strādājuši ar saukli – “Viss zemniekam!”.

Tas nozīmē, ka viss, kas nepieciešams efektīvai lauksaimnieciskajai ražošanai, tiek rūpīgi testēts un piedāvāts gan kooperatīva biedriem, gan citiem klientiem. Piemēram, mēs nodrošinām ne tikai lauksaimniecības tehnikas tirdzniecību, bet arī tās remontu, garantijas un pēcgarantijas apkopes. Tāpat piegādājam degvielu zemniekiem. Uzskatu, ka šajā jomā mums ir izcila priekšrocība – ja ir vajadzība, mēs esam gatavi celties pat trijos naktī, lai degviela nonāktu tur, kur tā nepieciešama. Tas ir īpaši aktuāli sezonas karstākajā laikā, ja gadās kāda plānošanas kļūme un nav rezervēts vajadzīgais apjoms. No rīta tehnikai jāstrādā, un mēs darām visu, lai darbi neapstātos.

Vēl viens lielisks piemērs, kā LATRAPS palīdz zemniekiem, ir kopējā loģistika – autotransporta nodrošināšana. Noteikti esat redzējuši mūsu automašīnas ar vārpām uz sāniem. Šī loģistikas sistēma ir būtiska, lai zemnieki varētu ērti un ātri nogādāt produkciju līdz galamērķim.

Finansējums vienmēr ir bijis jebkuras attīstības pamatā, un jāteic - jau gadus desmit ir dzirdams par dažādiem LATRAPS attīstības plāniem. Varat sniegt īsu ieskatu pēdējā laika projektu finansēšanā?

Kooperatīva biedri pirmajās divās pastāvēšanas dekādēs ļoti labi saprata, ka kooperatīva īstā vērtība slēpjas tā finanšu jaudā un stabilitātē. Tikai finansiāli stabils kooperatīvs spēj efektīvi reaģēt uz biedru izaicinājumiem, sniedzot stabilitāti tālāk. Ienākumu pārpalikums, ko komercsabiedrībās dēvē par peļņu, tika atstāts kooperatīva attīstībai, neizmaksājot to dividendēs. Tas bija stratēģiski ļoti pareizs lēmums, jo bez šīs finanšu resursu akumulācijas LATRAPS, iespējams, nebūtu attīstījies tik spēcīgs, kā ir šobrīd.

Arī augot pašu kapitālam, LATRAPS sāka izmantot banku finansējumu, lai nodrošinātu turpmāku izaugsmi. Turklāt mēs jau iepriekš esam emitējuši tā sauktās biedru obligācijas. LATRAPS biedriem ir bijusi iespēja iegādāties šīs obligācijas jau četras reizes, un šobrīd publiskais obligāciju piedāvājums, kuru parakstīšanās periods ir līdz 9. decembrim, ir pieejams daudz plašākam investoru lokam – gan privātajiem, gan institucionālajiem investoriem.

Šī iespēja ļauj ieguldīt stabilā un perspektīvā nozarē, un mēs esam pārliecināti, ka šie investori varēs nopelnīt kopā ar lauksaimniekiem, veicinot kooperatīva izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību.

Kāda šobrīd ir LATRAPS stratēģiskā vīzija un attīstības plāni?

Pamatvajadzības, kā infrastruktūra ražas uzglabāšanai un izejmateriālu piegādei, noteikti paliks prioritāšu augšgalā, jo bez tām kooperatīvs nevar pastāvēt. Taču šobrīd piedāvājam arī citus pakalpojumus. Piemēram, esam Latvijā lielākie sējumu klimata risku apdrošinātāji, tāpat arī dodam saviem biedriem vislielāko atspaidu finanšu plūsmu izlīdzināšanā, nodrošinām zemnieku produkcijas pārdošanu, tai skaitā paredzot iespēju fiksēt cenu daļai ražas gan jau pirms tās novākšanas, gan stipri vēlāk. Saīsināti to dēvē par hedžēšanas pakalpojumu. 

Otra kooperatīva attīstības prioritāte ļoti sakrīt ar manu personisko pieredzi un pārliecību. Proti, jebkuras ražojošas nozares stabilitāte balstās attīstītā vietējā patēriņā. Nav iespējams radīt stabilu nozari, ja nav vietējā patēriņa un ražotājs ir atkarīgs tikai no ārējiem tirgiem, kuru dinamiku nav iespējams pat prognozēt, kur nu vēl ietekmēt. Tādēļ otrs attīstības virziens ir vietējā patēriņa veidošana, papildu pievienotās vērtības radīšana produktiem tepat - Latvijā.

Kas ir Latvijas graudu lielākie patērētāji, un kāda ir viņu pirkšanas kultūra?

Vairāk nekā 70% Latvijas graudu nonāk Eiropas, Āfrikas un Tuvo Austrumu virtuvēs. Divos pēdējos tirgos nav emocionālas piesaistes konkrētam Eiropas reģionam, no kurienes graudi nāk.

Patērētāji vērtē divus galvenos parametrus – cenu un kvalitāti. Proti, šiem pircējiem nav izšķirošas nozīmes faktam, ka Latvijā šogad raža ir laba vai slikta, cik maksāja minerālmēsli un vai valsts atbalsta programmas strādā efektīvi. Šie pircēji pasaules centrā redz sevi un savus izaicinājumus, nevis mūs. Ja ražotājs ir pilnībā atkarīgs no šāda tirgus, tas ir liels biznesa risks. Vietējais patēriņš dažādo pārdošanu, un zemnieka graudu cena vairs nav tik ļoti atkarīga no tirgus svārstībām, piemēram, Austrumāfrikā. Turklāt pēc pārstrādes iegūstam plašāku produktu klāstu un augstāku pievienoto vērtību, kas palielina gan produkta cenu, gan iespējas to labi pārdot. Esam ilgstoši meklējuši veidu, kā uz Latvijas lauksaimniecības produkcijas pamata radīt papildu pievienoto vērtību, tādēļ šobrīd jau ražojam iesalu, rapšu eļļu un lopbarības raušus.

Kas jūsu izpratnē ir vietējais tirgus - Latvija vai tomēr Baltijas reģions?

Mēs savā tirgus stratēģijā esam skaidri definējuši, ka mūsu darbības zona ir Baltija. Tātad - to varētu arī saukt par vietējo tirgu.

Nākotnes vīzija pārstrādē - kurp ved ieceres?

Mēs milzīgu potenciālu redzam dzeltenajos zirņos. Te ir vairāki aspekti – Zaļais kurss, klimata politika, izejvielu tirgus, augsekas dažādošana, augsnes bagātināšana. Arī zirņu pārstrādes jomā slēpjas liels potenciāls, tāpēc LATRAPS šobrīd fokusējas uz spēcīgas infrastruktūras izveidi, lai šo potenciālu pilnībā izmantotu.

Manuprāt, par šo zirņu projektu esmu dzirdējis jau pirms vairāk nekā trīs gadiem. Proti, iecere jau ir ilgi, kādēļ realizācija top tikai šobrīd?

Kā jau augstu tehnoloģiju inovatīvam projektam, viss sākās ar koncepta izstrādi, lai saprastu pasaules pārtikas attīstības virzienus, mūsu pieejamos izejvielu resursus, izveidotu pārstrādes tehnoloģisko procesu karti. Vispirms fiksējām produktu klāstu un tehnoloģisko bāzes konceptu, bet pēc tam sākām savu ieceru testēšanu sadarbībā ar zinātniekiem. Mērogošana, ekonomisko aprēķinu veikšana, sadarbības partneru atlase – viss, lai mūsu iecere vēl vairākus gadus pēc tās īstenošanas būtu ilgākā laika periodā ar vienu kāju nākotnē. Jaunrades process tirgus inovāciju un pielietoto tehnoloģiju jomā vienmēr ir ļoti laikietilpīgs.

Soli pa solim četru gadu laikā esam tikuši līdz tam, ka mums ir skaidra ASNS Ingredients vīzija, stratēģiskie partneri, tehnoloģija, ir pasaulē atpazīstams tehnoloģiskais projektētājs, kurš uzņēmies radīt vajadzīgo iekārtu un procesu kopumu, ir zeme un finansējuma struktūra. Īsāk sakot, mēs esam pilnīgi gatavi un esam uzsākuši projekta īstenošanu!

Vai šobrīd, ejot biržā ar obligāciju piedāvājumu, kas ir 8 miljonu vērtībā, meklējat naudu šim projektam, un vai runa ir par visu vai nelielu daļu nepieciešamās naudas zirņu pārstrādei?

Jā, nauda ir nepieciešama zirņu proteīna izolāta ražotnei. Ar obligācijām piesaistīsim salīdzinoši nelielu daļu finansējuma, jo kopējās projekta investīcijas sasniedz ap 132 miljonu eiro. 8 miljoni ir ievērojama summa, tomēr tie nav pat 10% no nepieciešamo investīciju kopvērtības, kā arī LATRAPS kopējās aktīvu bilances vērtības. 

Kādi ir emisijas termiņi, kupona likme, nosacījumi?

Baltijas privātie un institucionālie investori ir aicināti ieguldīt obligācijās ar fiksētu gada likmi 7,5% un dzēšanas termiņu četri gadi. Parakstīšanās periods ilgs no 26. novembra līdz 9. decembrim. Vienas obligācijas nominālvērtība ir 1000 EUR, tā ir arī minimālā ieguldījumu summa. Informācijas dokuments, kur sīki aprakstīti visi piedāvājuma nosacījumi, ir publicēts mūsu mājaslapā latraps.lv/pakalpojumi/investoriem.  

Kāds investoriem ir pamats justies droši, ieguldot tieši LATRAPS emitētajās obligācijās?

Ir vairāki iemesli. Pirmkārt, šī ir unikāla situācija Latvijas kapitāla tirgū, jo obligācijas emitē un saistības pret investoriem uzņemas lauksaimnieku kooperatīvs ar vairāk nekā 1200 biedriem. Investori var paļauties uz demokrātisku un caurspīdīgu lēmumu pieņemšanas procesu. Turklāt LATRAPS pašu kapitāls ir vairāk nekā 32 miljoni EUR, kas garantē investīciju drošību. 

Otrkārt, šī ir investīcija pārtikas ražošanas nozarē, un neatkarīgi no tā, kas notiks nākotnē, cilvēkiem vienmēr būs nepieciešams ēdiens.

Treškārt, šim projektam ir milzīgs ieguldījums lauksaimniecības zaļināšanā un klimata mērķu sasniegšanā. Zirnis kā proteīna augs ir videi draudzīga izvēle, jo tas piesaista augsnei slāpekli.

Jau minējāt, ka esat emitējuši obligācijas kooperatīva biedriem, ko var saukt par iekšējo aizņēmumu, kas noteikti uzlika arī atskaišu pienākumus aizdevējiem. Saka, ka, dodoties uz biržu, uzņēmumiem nākas nedaudz sakārtot savu pārvaldību un domāšanu. Kā bija LATRAPS?

LATRAPS kā kooperatīvam ir spēcīgi attīstīta korporatīvā pārvaldība, plānošanas un atskaišu veidošanas prakse, tādēļ jāatzīst, ka mums nebija īpašu grūtību pielāgoties biržas prasībām. Ir gan viena nianse, pie kā jāpierod, emitējot obligācijas biržā, mēs atklāsim vairāk informācijas ne tikai par jau notikušiem faktiem, bet arī par savām iecerēm, nodomiem, stratēģijām plašākai sabiedrībai. Strādājot intensīvā konkurencē ar citiem tirgus dalībniekiem, tā nav vispārpieņemta prakse, uzņēmumi bieži vien izvairās no savu ieceru priekšlaicīgas publiskošanas. Taču esmu pārliecināts, ka caurskatāmība var kļūt arī par uzņēmuma vērtību nākotnē, lai sasniegtu mūsu stratēģiskos mērķus.

Vai ir vēl kāda pievienotā vērtība obligāciju emisijai, ja neskaitām piesaistīto finansējumu?

O, jā! Ir! (Smejas) Tieši obligāciju emisija var būt jūsu ilgi meklētais ceļš reputācijas un atpazīstamības veidošanā. Uzņēmuma spēja sagatavoties publiskai obligāciju emisijai kļuvusi par tādu kā akceptētu kvalitātes sertifikātu gan biznesa ilgtspējai, gan pārvaldības kultūrai. Jūs kļūstat redzami tirgus telpā un turklāt ar labu pieskaņu. 

Vēl mazliet par šo komercdarbības formu, kuru šobrīd ievēro kapitāla tirgus. Proti, mans jautājums ir - kāda ir atšķirība, piemēram, zemnieku kooperatīvam no slēgtas akciju sabiedrības un akcionāriem? Nevarētu visus lauksaimniekus pārsaukt par akcionāriem, un būtu tas pats?

Patiesībā finanšu pārvaldībā un saimnieciskajos līgumos nav būtisku atšķirību. Atšķirība ir stratēģiskajā ideoloģijā. Vairums uzņēmumu kapitālismā vada nevis cilvēki, bet nauda vai kapitāls. Proti, jebkurš cilvēks - īpašnieks - ir tik liels, cik liels ir viņa ieguldījums. Tieši kapitāla ieguldījums nosaka cilvēka - īpašnieka - iespējas un tiesības. Tātad tie ir ieguldījumi – kapitāls, kas vada uzņēmumu. Kooperācijas gadījumā ir šī fundamentālā atšķirība, ka katram kooperatīva biedram neatkarīgi no paša vai ieguldījuma lieluma ir viena balss. Tas faktiski izslēdz kapitāla ietekmi uz svarīgāko lēmumu saturu. Kooperatīvu vada cilvēki. Tas padara kooperatīvu par ļoti atklātu un demokrātisku struktūru, kurā iesaistes līmenis ir nesalīdzināmi augstāks. Pasaulē ir milzīgi un sazaroti uzņēmumi, kuri kontrolē neskaitāmas rūpnīcas, tirdzniecības tīklus, loģistikas uzņēmumus, tiem ir desmitiem miljardu apgrozījums, bet pašā virsotnē ir kooperatīvs. Jā, viss, kas ir zem šī kooperatīva, ir SIA un cita tipa komercdarbības formas, bet piramīdas smaile ir ar kooperācijas uzbūvi. Starp citu, arī pasaules iedzīvotājiem labi zināmi zīmoli – Associated Press, Barselonas futbola klubs, Best Western Hotels, kā arī Credit Agricole, viena no lielākajām Francijas bankām ar 2,4 triljonu eiro aktīviem, ir kooperatīvi!

Jūsu ieteikumi citiem uzņēmumiem, uzsākot ceļu uz biržu?

Viss ir atkarīgs no konkrētā uzņēmuma pārvaldības sistēmas. Ja uzņēmums jau ir pieradis pie augsta pārvaldības standarta, kur tiek sagatavotas atskaites dalībniekiem, tad pāreja uz obligāciju emisiju būs salīdzinoši viegla. Tomēr būtiska atšķirība būs caurskatāmības līmenī, jo uzņēmumam būs jādalās ar nākotnes plāniem un iecerēm daudz detalizētāk nekā iepriekš.

Savukārt, ja uzņēmums vēl nav izveidojis augsta līmeņa pārvaldības procedūras, es ieteiktu vispirms koncentrēties uz šo sistēmu ieviešanu un tikai pēc tam veikt obligāciju emisiju. Laba pārvaldība ir nepieciešama svešu līdzekļu drošai pārvaldīšanai. Atskaites un pārvaldības procedūras nav tikai formalitātes, īpaši, ja runa ir par ārējiem ieguldījumiem. Tās būtiski ietekmē to, kā uzņēmums plāno, īsteno šos plānus un atskaitās par to izpildi.