Aprites ekonomika nav tikai vides jautājums – tā ir izaugsmes iespēja. Eiropas Savienībā šīs nozares jau šobrīd rada simtiem miljardu eiro un nodrošina miljoniem darbavietu ar būtisku izaugsmes potenciālu līdz 2030. gadam. Taču katrs resurss, kas izkrīt no aprites, nozīmē ne tikai piesārņojumu, bet arī tiešus ekonomiskus zaudējumus.
Pērn plastmasas pārstrādes nozare Eiropas Savienībā (ES) nonāca krīzē. Augstas enerģijas cenas, svārstīgas pirmreizējo izejvielu cenas un lēts imports, kas nereti tikai uz papīra bija “pārstrādāts”, radīja teju “perfektu vētru”. Rezultāts – pārstrādes uzņēmumu bankroti un investīciju bremzēšanās. Tas skaidri parādīja: ar atsevišķām prasībām, piemēram, minimālo pārstrādātā satura īpatsvaru PET pudeļu iepakojumā, nepietiek, ja tirgus un regulējums paliek sadrumstalots.
Šī situācija piespieda Eiropas Komisiju (EK) rīkoties straujāk. Aprites ekonomikas regulējums tiek virzīts divos posmos – vispirms ar pilotpasākumiem, lai stabilizētu nozari, bet 2026. gadā sekos Aprites ekonomikas akts ar strukturālām pārmaiņām otrreizējo izejvielu tirgū. Viens no būtiskiem soļiem ir vienoti ES nosacījumi plastmasas atkritumu beigu statusa noteikšanai, kas var vienkāršot pārstrādātāju darbu un nodrošināt stabilu augstas kvalitātes izejvielu pieejamību. Vienlaikus ES strādā pie tā, lai noteiktu vienādas prasības kā ES radītajiem, tā arī no trešajām valstīm importēto materiālu atzīšanai un kvalitātes prasību pielīdzināšanai. Šis ir uzdevums, kas līdz 2026. gada beigām EK ir jāizdara.
Šis piemērs skaidri parāda – mērķtiecīga un konsekventa normatīvo aktu sakārtošana spēj stimulēt nozari. Un tā ir mācība, kas ir tieši attiecināma arī uz Latviju. Arī pie mums daļa resursu pazūd no aprites nevis tāpēc, ka trūktu materiālu, bet gan skaidra regulējuma, infrastruktūras un vienotas izpratnes trūkuma dēļ.
Īpaši problemātiska ir būvniecības atkritumu joma. Privātpersonām dažādās pašvaldībās joprojām nav vienotas un saprotamas šķirošanas kārtības, kā rezultātā būvniecības un remonta atkritumi nereti nonāk sadzīves atkritumos, nevis šķirošanas laukumos. Lai gan būvniecības atkritumu jomā regulējums pastāv, praksē tas nereti tiek piemērots nekorekti vai nevienmērīgi, un trūkst arī pietiekamas kontroles, lai nodrošinātu prasību izpildi. Rezultātā veidojas situācija, kurā vienota pieeja netiek īstenota, un gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem nav skaidrs, kā pareizi rīkoties ar būvniecības un remonta atkritumiem. Papildu izaicinājums ir būvniecības atkritumu “beigu statusa” jautājums – brīdis, kad materiāls vairs netiek uzskatīts par atkritumu, bet kļūst par izmantojamu izejvielu. Par šo tēmu joprojām trūkst vienotas izpratnes un praktiski piemērojamas kārtības, kas novērstu atšķirīgas interpretācijas un atvieglotu materiālu atgriešanu apritē.
Līdzīga situācija vērojama arī stikla un bioloģisko atkritumu apsaimniekošanā. Lai gan stikls ir materiāls, ko iespējams pārstrādāt gandrīz bezgalīgi, vadošā atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma “CleanR” atkritumu sastāva analīzes rāda, ka nešķirotajos sadzīves atkritumos joprojām līdz pat 14 % veido stikla iepakojums, kam būtu jānonāk dalīti vākto atkritumu konteineros. Arī bioloģisko atkritumu šķirošana, kas Latvijā ir obligāta kopš 2024. gada, praksē vēl nav sasniegusi iespējamo potenciālu – nešķirotajos sadzīves atkritumos joprojām vairāk par trešdaļu ir bioatkritumi, ko varētu sašķirot un pārstrādāt.
Taču ar to resursu zudumu ķēde nebeidzas. Arī nepārstrādājamajiem sadzīves atkritumiem nav obligāti jānoslēdz savs ceļš poligonā – tie var kļūt par enerģiju, piemēram, siltumu un elektrību, kas tiek izmantots mājsaimniecībās un rūpniecībā. Arī šeit izšķiroša nozīme ir pareizi organizētai sistēmai un sabiedrības izpratnei.
Visos šajos gadījumos nozīmīga loma ir gan izglītošanai, gan infrastruktūras pieejamībai. Par pirmo rūpējas nozares uzņēmumi, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, par otro – īpaši pilsētās – lielā mērā atbild namu pārvaldnieki. Taču gala rezultātu nosaka iedzīvotāju izvēle: lietot vai nelietot infrastruktūru, šķirot vai nešķirot. Savā būtībā tas ir attieksmes un uzvedības jautājums, ko nevar pilnībā atrisināt ar normatīvajiem aktiem vien.
Papildu šķērslis, kas kavē aprites ekonomikas attīstību, ir arī tā sauktais “tikai ne manā pagalmā” efekts. Tas nozīmē, ka aprites ideja tiek atbalstīta teorētiski, bet infrastruktūras projekti – šķirošanas laukumi, pārstrādes vai reģenerācija rūpnīcas – bieži sastopas ar aktīvu sabiedrības pretestību. Bez sabiedrības iesaistes nebūs iespējams atgūt tos resursus, kas šobrīd pazūd no aprites, un vienlaikus valstij un pašvaldībām dažkārt ir jābūt gatavām pieņemt arī nepopulārus, bet ilgtermiņā nepieciešamus lēmumus.
Aprites ekonomika ir reāla izaugsmes iespēja, taču tā sāk darboties tikai tad, ja esam gatavi mainīt ierasto. Tas nozīmē sakārtot regulējumu un tirgus nosacījumus, ieguldīt infrastruktūrā, bet vienlaikus arī mainīt domāšanu un ikdienas paradumus. Jautājums nav par to, vai aprites ekonomika ir vajadzīga – jautājums ir, vai esam gatavi to īstenot praksē un izmantot tās potenciālu tautsaimniecības attīstībai.
