Degvielas cenu svārstības pēdējos mēnešos jau kļuvušas par nemainīgu un stabilu fenomenu - konflikts Tuvajos Austrumos, kas ietekmējis vienu no svarīgākajiem naftas ceļiem pasaulē, Hormuza šaurumu, ir jūtams arī Latvijas ikdienā. Ja degvielas cenu pieaugums kopumā Eiropas Savienībā bija svārstīgs un atšķirīgs, Latvijā tas bija izteikts, piemēram, aprīļa beigās Latvijā bija 11. augstākā vidējā dīzeļdegvielas cena ES (2,006 eiro/l), krietni apsteidzot pat kaimiņus – Igauniju (1,878 eiro/l).
Degvielas cenu kāpums smagi ietekmējis arī citas nozares, piemēram, pārvadātājus, kuru ikmēneša tēriņi auguši par 700 000 eiro. Ņemot vērā, ka tirgus joprojām reaģē uz katru ziņu par konfliktu un mierīga, stabila ģeopolitiskā situācija šobrīd izklausās teju utopiska, nepieciešams raudzīties pēc ilgtermiņa risinājumiem un viens no tiem ir aprites ekonomika.
Vai klimatneitralitāte ir iespējama?
Nav noslēpums, ka ES ir izvirzījusi vērienīgus mērķus alternatīvās un atjaunīgās enerģijas jomā, lai sasniegtu klimatneitralitāti līdz 2050. gadam, taču šobrīd ES saražo tikai 43% enerģijas, bet vairāk nekā puse (57%) tiek importēta un lielu daļu no tā veido fosilie resursi: nafta un naftas produkti (38%) un dabasgāze (21%). Tas nozīmē, ka ikviens ģeopolitiskais satricinājums uzreiz jūtams arī cenās un pāreja uz alternatīvo enerģiju šķiet ne tikai loģisks un videi draudzīgs solis, bet brīžiem pat vienīgais risinājums. Tomēr aizvien ir skeptiķi, kuri uzskata, ka klimatneitralitāte nav iespējama.
Visam ir ēnas puse
Raugoties no teorētiskā aspekta, tas ir iespējams, jo mums ir visi četri būtiskākie kritēriji – saule, vējš, tehnoloģijas un zinātnes attīstība. Realitātē šī mērķa izpilde ir iespējama tikai tad, ja paralēli tiks risināti valsts ekonomikas izaugsmes, konkurētspējas izaicinājumi, kā arī investēts atbilstošā izglītībā un studiju programmās. Klimatneitralitāte un alternatīvā enerģija ir gala rezultāts, bet visam ir arī ēnas puse, piemēram, litijs un citi bateriju materiāli (kobalts, niķelis) tiek iegūti ar būtisku ietekmi uz ekosistēmām un intensīvu ūdens patēriņu; arī vēja turbīnu ražošanas procesā rodas salīdzinoši augstas emisijas, turklāt, to pārvadāšanā un uzstādīšanā joprojām tiek izmantota fosilā degviela. Ar studentiem programmā “Aprites ekonomika un sociālā uzņēmējdarbība” pārrunājam arī šos aspektus, lai sekmētu kompetences un spētu kritiski izvērtēt ilgtspējas risinājumus visā to dzīves ciklā, ne tikai gala rezultātā. Tas nozīmē attīstīt spēju pieņemt informētus, datos balstītus lēmumus, sabalansējot vides, ekonomiskos un sociālos aspektus, kā arī apzināties kompromisus, kas neizbēgami pavada zaļo pāreju. Tieši šāda pieeja ļauj sagatavot speciālistus, kuri spēj ieviest jaunus risinājumus un arī atbildīgi izvērtēt to ietekmi.
Vieta, kur ilgtspējas risinājumi tiek ieviesti praksē
Alternatīvās enerģijas nozare, kā arī aprites ekonomika kopumā ir salīdzinoši jauna joma, kas attīstās ļoti strauji. Lai izglītība “tiktu līdzi”, nepieciešama cieša sadarbība ar nozares profesionāļiem, viedokļu līderiem un ekspertiem, kuri jau šobrīd strādā pie reāliem projektiem. Programmā studējošie no dažādām valstīm bieži uzsver, ka Latvija šajā jomā ir ļoti attīstīta. Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā jau šobrīd ir salīdzinoši augsts atjaunīgās enerģijas īpatsvars, pieejami praktiski piemēri aprites ekonomikas risinājumiem un aktīvi attīstās arī sociālās uzņēmējdarbības vide. Latvija ir vieta, kur ilgtspējas risinājumi tiek ieviesti praksē, ne tikai kalpo kā diskusiju objekti. Tas savukārt rada papildu motivāciju turpināt attīstīt nozari, stiprinot sadarbību starp izglītību, uzņēmējdarbību un publisko sektoru.
Degvielas cenu svārstības skaidri parāda, cik ievainojama ir tāda ekonomika, kas balstās uz importētiem fosilajiem resursiem. Katrs ģeopolitisks satricinājums uzreiz pārvēršas reālās izmaksās gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem, un šī nestabilitāte saglabāsies arī turpmāk. Tāpēc pāreja uz alternatīvo enerģiju un aprites ekonomikas principu ieviešana nav tikai vides jautājums, bet arī ekonomiskās drošības un konkurētspējas jautājums. Jo ātrāk tiks attīstīti vietējie, ilgtspējīgi risinājumi un sagatavoti speciālisti, kuri spēj tos ieviest praksē, jo mazāk nākotnē būsim atkarīgi no globālām krīzēm un cenu svārstībām.
