Ikviens autovadītājs redz plaisas asfaltā, drūpošas ceļu malas un applūdušas nobrauktuves. Tās nav tikai neērtības – tā ir mūsu drošība un nodokļos maksātā nauda, kas pazūd atkārtotos remontos. Klimata pārmaiņu ierosinātie laikapstākļu cikli kļūst arvien ekstrēmāki, kā rezultātā tradicionālie materiāli vairs nespēj nodrošināt ilgmūžību.
Klimata pārmaiņas un iepirkumu stagnācija grauj infrastruktūru
Latvijas ceļu infrastruktūras visneaizsargātākās daļas ir tās, kas nonāk tiešā saskarē ar mitrumu, mehānisko slodzi un temperatūras svārstībām – apmales, drenāžas kanāli, nobrauktuves, ceļa malu betonējumi. Karstuma viļņos betona virsmas izplešas un plaisā, lietavu laikā drenāžas sistēmas tiek pārslogotas, bet ziemā atkala un sals īpaši bojā vietas, kur ūdens uzkrājas konstrukcijā. Šo bojājumu apjoms pieaug, jo klimata pārmaiņu ietekmē laikapstākļu cikli kļūst straujāki un ekstrēmāki, bet publiskajos iepirkumos joprojām dominē zemākās cenas princips. Tas nozīmē, ka materiāli ar lielāku noturību un mazākām uzturēšanas izmaksām bieži netiek izvēlēti. Piemēram, Finanšu ministrijas programmā “Valsts autoceļu uzturēšana un atjaunošana” 2024. gadā paredzēti ap 210,5 miljoniem eiro, no kuriem ikdienas uzturēšanas darbiem vien atvēlēti aptuveni 56,8 miljoni eiro¹². Citiem vārdiem – mēs turpinām maksāt par nebeidzamiem remontiem, nevis ieguldām ilgtspējīgā infrastruktūrā.
Tērauds un betons vairs nespēj “tikt līdzi”
Ceļu infrastruktūrā arvien biežāk tiek izmantoti jauni risinājumi, kas palīdz pagarināt seguma un konstrukciju kalpošanas laiku. Pieredze citās valstīs rāda, ka drosmīga inovāciju ieviešana samazina gan sezonālu bojājumu risku, gan nepieciešamību pēc pāragriem dārgiem kapitāliem remontiem.
Dzelzsbetona konstrukcijās izmantotā tradicionālā tērauda armatūra ir jutīga pret koroziju – mitruma un sāls ietekmē tā rūsē, kas izraisa betona atslāņošanos un plaisāšanu. Stikla šķiedras kompozīta armatūra (GFRP) šādus riskus būtiski samazina. Tā nerūsē, ir vieglāka, saglabā mehāniskās īpašības arī agresīvos apstākļos un kalpo ilgāk, samazinot ceļa konstrukciju apkopes biežumu par vairākiem gadu desmitiem.
Mūsu ziemas ir bēdīgi slavenas ar saviem neskaitāmajiem atkušņu cikliem, pēc kuriem vienmēr parādās plaisas un bedres. Šeit lielisks risinājums būtu arī “pašdziedējošais” asfalts, kas spēj aizvērt mikroplaisas vēl pirms tās pāraug dārgos bojājumos. Šāds segums ar speciālām piedevām, piemēram, metāla šķiedrām, tiek izmantots Nīderlandē un Spānijā. Pieredze rāda, ka ceļa kalpošanas laiku iespējams pagarināt par vairāk nekā trešdaļu, vienlaikus samazinot satiksmes ierobežojumus, kas saistīti ar remontiem.
Arī jaunās paaudzes zema oglekļa jeb “zaļais” betons, kurā daļa cementa tiek aizstāta ar rūpnieciskajiem blakusproduktiem, piemēram, pelniem vai sārņiem, ir izturīgāks pret agresīvu vidi un lēnāk nolietojas. Tas nozīmē mazāk plaisu un ilgāku kalpošanas laiku, kā arī papildu ieguvumu – zemākas CO₂ emisijas. Pētījumi rāda, ka šādi betona maisījumi spēj uzrādīt lielāku izturību spiedē, vienlaikus samazinot karbonizācijas dziļumu un esot izturīgāki pret sāļu iedarbību, kas būtiski pagarina konstrukciju kalpošanas ilgumu³.
Šādi risinājumi palīdzētu izbūvēt infrastruktūru, kas neprasa kapitālos remontus ik dekādi, bet var kalpot pat vairākām paaudzēm, vienlaikus samazinot uzturēšanas izmaksas. Turklāt ilgtspējības ieguvumi nav tikai finansiāli. Retāki remonti nozīmē mazāku oglekļa nospiedumu no būvniecības tehnikas un transporta, mazāku būvniecības atkritumu apjomu un lielāku drošību – īpaši slēptās konstrukcijās, kur bojājumu noteikšana ir sarežģīta.
Lai ietaupītu nākotnē, mājasdarbi jāpaveic tagad
Latvijas būvnormatīvi jau paredz iespēju izmantot gan kompozītarmatūru, gan citus mūsdienīgus materiālus infrastruktūras projektos, jo tiek sekots Eurocode un Eiropas tehnisko apstiprinājumu (EAD) prasībām. Formāli šķēršļu nav – taču praksē joprojām dominē ieraduma inerce un īstermiņa skatījums.
Lai šie risinājumi patiešām kļūtu par ikdienas praksi, Latvijai ir vismaz divi mājasdarbi. Pirmkārt, publiskajos iepirkumos jāievieš dzīves cikla izmaksu vērtēšana, lai lēmumi netiktu pieņemti tikai pēc zemākās cenas principa. Otrkārt, svarīga ir pasūtītāju, inženieru un projektētāju apmācība, lai pieejamās tehnoloģijas netiktu ignorētas nezināšanas vai piesardzības dēļ.
Atbildība šajā procesā gulstas uz visiem – no pasūtītājiem un projektētājiem līdz materiālu ražotājiem. Infrastruktūra nav paredzēta tikai šodienai; tā jābūvē tā, lai droši kalpotu 30–50 gadus. Starptautiskā pieredze pierāda – tur, kur par ilgtspēju tiek domāts jau projektēšanas brīdī, atkārtotie remonti kļūst par izņēmumu, nevis par noteikumu.
