Baltijas gadījumā atjaunīgo enerģijas avotu izmantošana un pilnīgi “zaļas” elektroenerģijas ražošana ir viena no mūsu reģiona lielākajām ekonomikas iespējām šī gadsimta laikā. Mēs varam saražot vairāk elektroenerģijas kā pašiem nepieciešams, veicināt savu konkurētspēju un eksportēt. Šī transformācija ir viens no nozīmīgākajiem posmiem kopš elektrības tirgus liberalizācijas, taču tā arī rada jaunus izaicinājumus. Atjaunīgo resursu ražošana ir svārstīga un atkarīga no laika apstākļiem – saule nespīd vienmēr, un vējš nepūš nepārtraukti. Rezultātā elektroenerģijas piedāvājums kļūst mazāk prognozējams, kas prasa jaunas pieejas, lai nodrošinātu sistēmas stabilitāti un pieejamību.

Tīkla balansēšana ne tikai ar ražošanas jaudu, bet arī pieprasījumu

Tieši šajā kontekstā arvien lielāka nozīme ir tīkla balansēšanai. Elektroenerģijas sistēmā jebkura brīža patēriņam un ražošanai jābūt līdzsvarā – pat nelielas novirzes var radīt sprieguma vai frekvences svārstības, kas apdraud tīkla stabilitāti. Tradicionāli šo līdzsvaru Latvijā veiksmīgi uzturēja, pielāgojot ražošanu, taču, pieaugot mainīgo atjaunīgo energoavotu īpatsvaram, kļūst nepieciešams regulēt arī pieprasījumu. Vienlaikus arvien būtiskāku lomu ieņem enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas, īpaši bateriju sistēmas, kas ļauj īslaicīgi saglabāt elektroenerģiju un atbrīvot to brīžos, kad ražošana samazinās. Tomēr ilgtermiņā tieši pieprasījuma elastības pieeja nodrošina efektīvu un mērogojamu risinājumu, kas līdzsvaro tīklu bez pārmērīgām investīcijām infrastruktūrā. Tas ir tā saucamais “Demand–Response” tirgus modelis jeb latviski “pieprasījuma reakcijas” pieeja.

Pieprasījuma reakcijas modeļa būtība ir vienkārša: patērētāji – gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi – pielāgo savu elektroenerģijas patēriņu atkarībā no situācijas tirgū vai tīkla noslodzes. Ja elektrības cena ir augsta vai tīklā ir pārslodze, patērētāji samazina patēriņu; savukārt, kad elektrība ir lēta un  sasniegta tās pārprodukcija, viņi to palielina, piemēram, uzlādējot elektroauto vai darbinot siltumsūkņus. Šī dinamiskā līdzdalība ļauj optimizēt sistēmu bez nepieciešamības būvēt dārgas rezerves jaudas. No ”pieprasījuma reakcijas” modeļa viedokļa izšķiroši ir tas, ka konkrētā brīdī patērētājs speciāli izvēlas enerģiju neizmantot – nevis sakritības vai paradumu dēļ to konkrētajā brīdī neizmantotu jebkurā gadījumā.

“Pieprasījuma reakcija” ļaus ne tikai balansēt, bet arī pelnīt

Kritiski svarīgi ir tas, ka gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi no šī pieejas var pelnīt, jo tirgus strādā abos virzienos – iedzīvotāji maksā par enerģijas izmantošanu un saņem samaksu tad, kad paši speciāli izvēlas enerģiju neizmantot, tādējādi atvieglojot tirgu.  Visdrīzāk šāda savstarpējo maksājumu kārtība tiks atrisināta pavisam vienkārši – viena rēķina ietvaros, kurā elektroenerģijas ikmēneša maksājums tiks samazināts par enerģijas brīvprātīgu neizmantošanu noteiktos brīžos. Ar pavisam vienkāršu piemēru šī pieeja izskatās šādi – iedomājieties, ka pīķa stundās veidojas liels pieprasījums pēc elektroenerģijas un cena kāpj, piemēram, līdz 100 eiro par 1 MWh. Šajā brīdī tirgū pieslēdzas patērētāji “pieprasījuma reakcijas” modeļa ietvaros un brīvprātīgi izvēlas enerģiju neizmantot un tad, piemēram, pieprasījums krītas un krītas arī cena līdz, teiksim, 70 eiro par 1 MWh. Šī cenas starpība starp 100 un 70 eiro ir tā ekonomiskā vērtība, ko tirgus uzturētājs var izmantot, izmaksājot elastīgā tirgus dalībniekiem par viņu “pieprasījuma reakciju”. Šis, protams, ir tikai piemērs, taču tas ilustrē idejas būtību. Pēc mūsu aplēsēm nākotnē pilnvērtīgi strādājošā “pieprasījuma reakcijas” tirgū lietotājivarētu ietaupīt pat vienu elektrības rēķinu gadā, kas ir jūtams lielums. Tas, protams, atkarīgs no katra individuāla lietotāja patēriņa apjoma un paradumiem.

Uzņēmumi jau šobrīd var izmantot viedos skaitītājus, pieslēgt savas iekārtas tiešsaistē un izmantot automatizētās vadības sistēmas, lai reaģētu uz cenu signāliem automātiski. Tuvākajos gados šīs iespējas jau pavisam praktiski varēs izmantot arī mājsaimniecības. Tas ne tikai palīdzēs samazināt izmaksas, bet arī veicina ilgtspējīgu enerģijas izmantošanu, jo patērētāji aktīvi piedalās kopējā tīkla līdzsvarā. Svarīgi, ka patērētāji nejutīs neērtības no šādas pieejas, jo modelis neparedz, ka patērētāji neizmantos enerģiju tad, kad viņiem to patiesi vajag. Tirgū ir daudz patērētāju, kuriem nav kritiski svarīgi, piemēram, tieši cikos mājās lādēt savu elektroauto. Tāpat ir uzņēmumi, kuriem nav izšķiroši, kad un cikos darbināt, piemēram, saldētavas. Ir daudz tehnoloģiju, kurām ir zināma elastība un laika logs, kad enerģija ir vajadzīga un – kad nav. 

Šī jau ir realitāte un risinājumi ir pieejami

Latvijā “pieprasījuma reakcijas” modelis jau ir iespējams un normatīvā bāze jau ir ieviesta, tāpat ir pieejama arī tehnoloģija. Protams, ka tirgū nevar panākt jūtamas izmaiņas ar pāris mājsaimniecību elastīgu enerģijas patēriņu – tas vienkārši ir par maz, lai radītu pamanāmu efektu. Taču mēs šo jau piedāvājam kā pakalpojumu, kura ietvaros savācam jeb “agregējam” jaudu no daudziem lietotājiem un tā panāksim jau tirgus līmenī nozīmīgu enerģijas apjomu.  Protams, šāda modeļa ieviešana prasa laiku. Taču daudzas sadzīves tehnoloģijas pēdējo 10 – 20 gadu laikā ir kardināli mainījušās pat it kā nemanot. Mēs taču visi viegli pārgājām no virszemes televīzijas uz straumēšanu. Latvijā “pieprasījuma reakcijas” piedāvājums jau tiek pakāpeniski ieviests arī praktiski, sākot ar lielajiem industriālajiem lietotājiem, bet tā pati pieeja strādās arī mājsaimniecībām un domāju, ka laika gaitā šī pieeja kļūs par ierastu sastāvdaļu mājsaimniecību rēķinos.   

Kopumā pieprasījuma elastības mehānisms ir viens no galvenajiem instrumentiem ceļā uz nākotnes enerģētikas sistēmu – elastīgu, digitalizētu un ilgtspējīgu. Tas pārveido patērētāju no pasīva dalībnieka par aktīvu enerģijas tirgus dalībnieku, kurš var gan ietekmēt sistēmas līdzsvaru, gan gūt ekonomiskus labumus. Šādi tiks stiprināta visa elektroapgādes ķēde – no ģenerācijas līdz gala patērētājam – veidojot gudrāku un noturīgāku enerģētikas ekosistēmu.