Lai arī sākotnēji šķiet, ka piegādes ķēdes ir ārpus uzņēmuma tiešās kontroles, patiesībā tā ir svarīga ilgtspējas dimensija, kuras ievērošanai ir jābūt biznesa dienaskārtībā neatkarīgi no uzņēmuma lieluma. 

Ir jāņem vērā, ka ilgtspēja ir kā savienojošs trauks, un šis skatījums ietekmē gan regulējumu, gan konkurētspēju. Eiropas virziens ir skaidrs – ilgtspējas iniciatīvām ir jākļūst ne vien deklarētām, bet arī pierādāmām un izsekojamām. Jau šobrīd šo virzienu nostiprina Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva (CSRD), kas nosaka, ka lielajiem uzņēmumiem ik gadu savas ilgtspējas apņemšanās jāatklāj, balstoties pierādāmos datos pēc Eiropas ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem (ESRS). 

Savukārt Eiropas Zaļais kurss kā kopējais politikas ietvars šo virzienu turpina stiprināt, ieviešot jaunas iniciatīvas, tostarp zaļmaldināšanas direktīvu un Eiropas ekodizaina regulu, kas paredz pakāpeniski ieviest digitālās produktu pases. Tajās paredzēts apkopot informāciju par produkta materiālu izcelsmi, remontējamību un pārstrādes iespējām, lai patērētāji pieņemtu informētākus lēmumus, bet uzņēmumi veiktu atbildīgākas izvēles visā vērtības ķēdē.

Lielākā ietekme uz vidi nereti ir aiz uzņēmuma durvīm

Jāuzsver, ka produkta vai pakalpojuma ietekme nerodas tikai uzņēmuma iekšējos procesos – šķirošanā, produkta ražošanā, iepakojumā vai biroja energoefektivitātē. Tā veidojas visā vērtības ķēdē, sākot ar izejmateriālu izvēli un piegādātāju praksi, turpinot ar loģistiku un ārpakalpojumiem, līdz pat produkta dzīves cikla noslēgumam. Taču pirms aplūkojam, kur rodas lielākā ietekme, ir svarīgi izprast definīcijas. Piegādes ķēde ir posms, kas nodrošina uzņēmumam nepieciešamos resursus un pakalpojumus tā produktu izstrādei, tostarp izejmateriālus, preces un ārpakalpojumus, ko nodrošina piegādātāji. Savukārt vērtības ķēde ir plašāks jēdziens, kas ietver arī piegādes ķēdi un aptver visu produkta ceļu no idejas un izejvielām līdz piegādei, lietošanai un dzīves cikla noslēgumam.

Tāpēc ietekmi uz vidi praksē vērts mērīt trīs t. s. tvērumos (no angļu valodas termina scope): pirmais tvērums ietver uzņēmuma tiešās siltumnīcefekta gāzu emisijas no tam piederošiem vai kontrolētiem avotiem, otrais tvērums – netiešās emisijas, kas saistītas ar uzņēmuma patērēto, iegādāto elektroenerģiju, savukārt trešais tvērums ir viss plašākais – tas aptver netiešās siltumefekta gāzu emisijas, kas rodas visā vērtības ķēdē, ārpus uzņēmuma durvīm, piemēram, piegādātāju darbībā, transportā, atkritumu apsaimniekošanā un produktu lietošanas posmā.

Tieši trešais tvērums praksē nereti kļūst par aklo zonu, jo šī ietekme rodas ārpus uzņēmuma tiešās kontroles un prasa partneru, piegādātāju un citu ķēdes posmu iesaisti. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta un Piegādes ķēžu vadības profesionāļu padomes pārskatā par piegādes ķēžu ilgtspēju norādīts, ka trešā tvēruma siltumefekta gāzu emisijas tipiski veido vairāk nekā 75 % no uzņēmuma kopējā emisiju nospieduma. Tātad pat tad, ja tiek sakārtota redzamā daļa, lielākā ietekmes daļa paliek ārpus uzņēmuma darbības un ilgtspējas progress izšķiras partneru izvēlēs.

Partneru izvēle ir ilgtspējas instruments

Ambīciju netrūkst, taču ceļš līdz izmērāmiem rezultātiem bieži izrādās daudz sarežģītāks nekā vēlamies. Kā norāda starptautiskā uzņēmumu ilgtspējas novērtējumu platforma “EcoVadis”, vairāk nekā trešdaļa no 2 000 pasaules lielākajiem uzņēmumiem ir noteikuši neto nulles mērķus, kas ietver trešo tvērumu, tomēr tikai 16 % ir uz pareizā ceļa, lai tos sasniegtu. Šī situācija primāri rodas, jo vērtības ķēdē nereti trūkst būtisku datu no piegādātājiem un partneriem.  

“Lindstrom” pieredze ir, ka esam izmērāma un izsekojama daļa no klienta vērtības ķēdes, balstot uzņēmējdarbību aprites ekonomikas principos. Viens no būtiskākajiem soļiem ir mūsu pāreja uz tekstila izstrādājumiem, kas ražoti no pārstrādātiem materiāliem. To spilgti ilustrē paklāju serviss – pērn paklāju īpatsvars, kas ražots no otrreiz pārstrādātām šķiedrām Latvijā, sasniedza 94 %. Tas nozīmē mazāku jaunu izejmateriālu patēriņu un mazāk atkritumu, savukārt klientam – vienkāršu veidu, kā mazināt ietekmi uz vidi, nezaudējot kvalitāti vai ērtības. Un otrādi – arī mēs sekojam līdzi savu piegādātāju ilgtspējas solījumiem, lai izmērītu savu radīto vērtību ķēdi. 

Būtiski, ka ilgtspējīgi risinājumi ne visiem uzņēmumiem ir viegli pieejami vai rentabli, tāpēc brīdī, kad jāvērtē, kā samazināt uzņēmējdarbības radīto ietekmi uz vidi, svarīgs solis ir savu partneru un piegādātāju prakses un vērtību analīze. Tas nozīmē arī domāšanas maiņu, jo ilgtspēja vairs nav tikai iekšējie uzlabojumi, bet arī tas, kā uzņēmums iepērk, ar ko sadarbojas un kādus sadarbības nosacījumus nosaka saviem partneriem. Tieši tāpēc partneru izvēle kļūst par izšķirošu lēmumu un iepirkumi – par instrumentu ilgtspējas mērķu sasniegšanai. Turklāt tas vienlaikus ir arī reputācijas jautājums, jo reputāciju veido arī partneri, ar kuriem uzņēmums sadarbojas.

Taču ilgtspējas ambīcija nebeidzas ar piegādātāju izvērtēšanu vien. Visas vērtības ķēdes pārvaldība neizbēgami ved pie plašāka skatījuma uz to, kā uzņēmums strādā kopumā – kā izmanto resursus, investē darbinieku labbūtībā un nodrošina caurspīdīgu pārvaldību. Ilgtspējīgas iniciatīvas šodien sniedzas tālu ārpus  “zaļā kursa” robežām – ilgtspēja ir cieši saistīta arī ar uzņēmuma efektivitāti un ilgtermiņa izaugsmi, kur svarīgs priekšnocījums ir cilvēks kā svarīgākais ilgtspējīga uzņēmuma kapitāls. Tieši tāpēc 2026. gada ilgtspējas ambīcija ir augsta – ir jāsāk sistemātiski vērtēt un analizēt sava vērtības ķēde, sākot ar cilvēku kapitālu un caurspīdīgiem ikdienas procesiem un beidzot ar piegādātājiem. Jo lielāka ambīcija, jo lielāka gatavība jebkuram regulējumam, bet, kas svarīgākais – jo augstāka konkurētspēja.